![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es aizrakstīju viņa kolēģim, ar kuru viņš droši vien kopā dzer alu, un nevis denisam vai dies' pasarg kādām varas iestādēm. Tā ka tas ir pilnīgi noteikti pēc hierarhijas un proporcionāli nodarītajam. Un tas arī nostrādāja, jo pēc tā viņš pārstāja doxxot citus cibas lietotājus. Lai gan atkal ir atsācis, tikai smalkākā veidā.
Un jā, es domāju, ka lēmums aizrakstīt bija pareizs, pat ja retrospektīvi tas tā neliekas. Un par spīti sociālajai trauksmei man ir arī tendence interesēties par cilvēkiem sabiedriskajā transportā, īpaši par bērniem, dodu viņiem konfektes, un, protams, daudziem tas šķiet galīgi nepiemēroti, jo perversā sabiedrība uzreiz iedomājas kaut kādu pedofīlu. Latvijas sabiedrība, kur visiem ir vienalga par cilvēkiem turpat blakus, man ir grūti pieņemama. UK ir vieglāk, jo te skaitās normāli parunāt sabiedriskajā transportā arī ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Un lai gan pat ciba man par šādu attieksmi nosodīja, es uzskatu, ka vienaldzība ir vēl sliktāka. Mani ļoti šokēja gadījums par to 5-gadīgo bērnu Liepājā, kurš neviena nemanīts iekāpa autobusā un aizgāja uz mežu un tur nomira, jo neviens pat viņu neievēroja. Nu kā var nepamanīt autobusā iekāpjam 5-gadīgu bērnu bez vecākiem? Varbūt kāds pamanīja, bet laikam neviens nebija tik drosmīgs, lai parunātu par to vai vismaz pateiktu kādam citam. Jā, reizēm par paziņošanu tevi bērna vecāki tikai izlamās, bet labāk tā, nekā pēc tam lasīt sēru ziņas. Mani tas aizskāra varbūt tāpēc, ka pats bērnībā esmu bijis tādās situācijas – gan nomaldījies mežā, gan iekāpis nepareizā autobusā un aizbraucis kaut kur baigi tālu prom no mājām. Par laimi vienmēr kāds to pamanīja un beigās aizveda kur vajag.
Citādi kāda gan jēga visgudri ņerkstēt komentāros, bet neko nedarīt, lai informētu par nebūšanām tos, kam tas būtu jāzina. Ja tev liekas, ka kaut kas ir nepareizi, tad raksti, liec iestādēm zināt. Nevajag uzskatīt, ka tajās sēž diktatori. Tie ir tādi paši cilvēki kā mēs (iespējams, pat cibiņi), un ja sūdzība būs nepamatota vai absurda, tad viņi jau to sapratīs, un nekādas nevajadzīgas represijas neveiks, bet tikai ieliks vēstuli arhīvā. Tā ka riski ir ļoti minimāli, bet potenciālais ieguvums ir krietni lielāks.
Un jā, es domāju, ka lēmums aizrakstīt bija pareizs, pat ja retrospektīvi tas tā neliekas. Un par spīti sociālajai trauksmei man ir arī tendence interesēties par cilvēkiem sabiedriskajā transportā, īpaši par bērniem, dodu viņiem konfektes, un, protams, daudziem tas šķiet galīgi nepiemēroti, jo perversā sabiedrība uzreiz iedomājas kaut kādu pedofīlu. Latvijas sabiedrība, kur visiem ir vienalga par cilvēkiem turpat blakus, man ir grūti pieņemama. UK ir vieglāk, jo te skaitās normāli parunāt sabiedriskajā transportā arī ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Un lai gan pat ciba man par šādu attieksmi nosodīja, es uzskatu, ka vienaldzība ir vēl sliktāka. Mani ļoti šokēja gadījums par to 5-gadīgo bērnu Liepājā, kurš neviena nemanīts iekāpa autobusā un aizgāja uz mežu un tur nomira, jo neviens pat viņu neievēroja. Nu kā var nepamanīt autobusā iekāpjam 5-gadīgu bērnu bez vecākiem? Varbūt kāds pamanīja, bet laikam neviens nebija tik drosmīgs, lai parunātu par to vai vismaz pateiktu kādam citam. Jā, reizēm par paziņošanu tevi bērna vecāki tikai izlamās, bet labāk tā, nekā pēc tam lasīt sēru ziņas. Mani tas aizskāra varbūt tāpēc, ka pats bērnībā esmu bijis tādās situācijas – gan nomaldījies mežā, gan iekāpis nepareizā autobusā un aizbraucis kaut kur baigi tālu prom no mājām. Par laimi vienmēr kāds to pamanīja un beigās aizveda kur vajag.
Citādi kāda gan jēga visgudri ņerkstēt komentāros, bet neko nedarīt, lai informētu par nebūšanām tos, kam tas būtu jāzina. Ja tev liekas, ka kaut kas ir nepareizi, tad raksti, liec iestādēm zināt. Nevajag uzskatīt, ka tajās sēž diktatori. Tie ir tādi paši cilvēki kā mēs (iespējams, pat cibiņi), un ja sūdzība būs nepamatota vai absurda, tad viņi jau to sapratīs, un nekādas nevajadzīgas represijas neveiks, bet tikai ieliks vēstuli arhīvā. Tā ka riski ir ļoti minimāli, bet potenciālais ieguvums ir krietni lielāks.