![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau piektā absolūti brīnišķā diena, klimats tuvu ideālam, tikai varēja būt mazliet siltāks. Esmu padarījusi ļoti maz no ieplānotā, jo visu laiku sauļojos, dodos garajās 3-4 stundu pastaigās ar Ričmondu, vakaros dzeru vīnu ar draugiem, un man vienkārši nepietiek diennaktī stundu, lai visu izbaudītu. Aizmiegu, pirms galva uzkritusi spilvenam, mostos ap pieciem, sešiem, eiforiska un moža kā bērnībā, negribas kafiju, paēst atceros kaut kad pēcpusdienā. Beidzot varu atminēties, kāda laime ir elpot siltu, sausu gaisu, varu vērot, kā saulē izzūd rētas un sīkie asinsizplūdumi uz ādas. Iekaisumi uzsūcas, locītavas nekrakšķ, ķermenis funkcionē līdz nepazīšanai perfekti.
Iespējams, ka ne-meteojutīgie tā jūtas visu laiku. Bet man ir dots šis īsais, spožais mirklis - līdz nākamajai nolādētajam skandināvu ciklonam.
Paldies, ka bijāt, vasaras dienas. Laimes un veselības dienas.
Iespējams, ka ne-meteojutīgie tā jūtas visu laiku. Bet man ir dots šis īsais, spožais mirklis - līdz nākamajai nolādētajam skandināvu ciklonam.
Paldies, ka bijāt, vasaras dienas. Laimes un veselības dienas.
No otras puses - atskaitot klimatu, Latvijā ir viss, ko es mīlu. Arī viss, un visi, kam esmu pieķērusies un ko mūža garumā esmu sev saskrabinājusi.