Ja tā padomā (un šitā ja padomā, arī) - kad man vispār ir bijis bezrūpīgs pavasaris? Tāds lalalā-tralalā, bez savām un citu psihozēm? Varbūt pat nekad.
Es tādu arī vairs neatceros. Aprīlis man, savukārt, darba ziņā jau atkal ir iekšiņu uz āriņu izgriezošs un tad jau arī rodas visas tās pārpasaulīgās skumjas par to, nafig viss šitas - kur lēnie vakari ar grāmatu, kur garās, nesteidzīgās sarunas ar draugiem un viņu smiekliem?