Mazām pilsētām - tādām kā Rīga - piemīt (vismaz) viens liels trūkums. Gadiem ritot, ikviens to stūris un stūrītis ir tapis sentimentālu atmiņu kā suņu apčurāts. Viss līp, viss pulsē kā ciema zaļumballe deniņos. Aizej līdz krustojumam, un, jā, tur lūdz naudu ubags sev greizs, paej tālāk - tur miglā asaro logs, tūlīt jau būs parks, kurā liepas satumst, šiten atkal reiz skūpstīja mani viņš viltības pilns, bet šitente viņa zvērastus aiznesa viln's, zem katra akmeņa pa kādai nosprāgušai bēdai, bet cik tad var dziedāt dumjus šlāgerus, ko? Jau rīkle izkaltusi!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
sakaarnisRīga man vēl ir darbalauks, kaut pa mazai daļai jau tiek apgūts; augstākminēto apsvērumu dēļ man vairs sevišķi nepatīk braukt uz savu dzimto mazpilsētu. Nav tur nekā, ko gribētos īsti paņemt līdzi un paturēt.- kriiJā, es pieņemu, ka vēl mazākās pilsētās tas ir vēl baisāk. Tur ne tikai vietas, tur arī visu stāstu varoņi ik dienas skrien virsū.