Kurvjzieža kontemplācijas

Gada atlikums svilpdams un grabēdams virpuļo cauri piltuvei, neko nevar paspēt, nepamet sajūta, ka kaut kas vēl jāsagrābj, jāpaglābj, jāpaķer līdzi, citādi tūdaļ būs par vēlu.
Nez, tās ir kalendāra vai kādas citas dīvainības pie vainas, ka pirmie trīs mēneši velkas miljoniem gadsimtu. Ir tumsa, aukstums un bezcerība, tu bezgalīgi veic vienveidīgas, bezjēdzīgas atkārtojošās darbības (wake-up, coffee, shower, work, wake-up, coffee, shower, work...), nekādas dinamikas ne ainavā, ne klimatā, ne dzīvē, un tad pēkšņi ir pavasaris, viss dažu dienu laikā nokūst, salapo, uzzied, nozied, ir Jāņi, šašliki, pikniki, ledains baltvīns, augļi, dārzeņi, sēnes, konservēšana, neprātīgas kaislības, jauns akadēmiskais gads, lapas nobirst, ābolu pīrāgi un sarkanvīns, ups, jau karstvīns un džinglbelli, atkal gada pārsksti un histēriska Ziemassvētku steiga, un tas viss ir tikai viens apburošs, ārkārtīgi piesātināts mirklis. Bet tad atkal nāk tas miljonsgadu ieslodzījums un trimda, kad sajukt prātā no nemainīgās tumsas, aukstuma un bezcerības.