Kurvjzieža kontemplācijas

krii

12.11.16 18:54

Šodien, staigājot pa āru, pieķēru sevi vēlamies, kaut būtu jau februāra beigas, vai marta sākums. Man patika šīs divas nedēļas visai kvalitatīvās ziemas, un nupat ir īstais mirklis, kad iestājusies sāta, nevis pārsātinājuma sajūta. Ir gari, melni vakari, ir slīpa, izkliedēta gaisma īsajās dienās, ir sniegs, ir mērens sals, un ir ļoti labi.
Taču no domas, ka tas viss (turklāt kombinējoties ar daudz neciešamākam parādībām) turpināsies vēl četrus, ja ne piecus mēnešus, kļūst fiziski ļoti slikti.

• 13 raksta
• ir doma

• jojo

  12.11.16 20:34

  

  man ir pārziemošanas stratēģija.
  
  ja vien ziemas nebūtu tik bezcerīgi tumšas, varētu viņas paciest - bet tā tumsa mani galina nost.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    12.11.16 20:59

    

    Jā.
    Man normāli pietiek pacietības līdz janvāra vidum. Kaut kad ap 20.janvāri es jau esmu viegli sajukusi prātā. Laikam tas, kas mani nomāc visvairāk, ir tieši ainavas nemainīgums. Tas, ka izej ārā (vai paskaties pa logu), un nav iespējams noteikt - novembris, decembris, janvāris, februāris vai marts. Man nobrūk taimkods un iestājas pārliecība, ka esmu mirusi un pelnīti nonākusi ellē.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais