Kurvjzieža kontemplācijas

Tas jāpiemin, lai novērstu pārpratumus - varbūt to vajadzētu ielikt profila informācijā? - es pati sevi uzskatu par feminisma teorētiķi, nevis cīnītāju par un pret noteiktām sociālām vai politiskām parādībām. Dzimtes un dzimuma jautājumi mani interesē (turklāt ļoti interesē - gan akadēmiskā, gan sadzīviskā līmenī) kā viena no antropoloģijas pamatproblēmām. (Vai cilvēka daba ir viena? Vai tomēr divas? Vai vispār pastāv tikai individuālais? Dieva dēļ, lūdzu, nepiedāvājiet komentāros savas atbilžu versijas, labi?) Brīžos, kad šie jautājumi nodarbina manu dīko prātu, lasu, ko par to teikuši par mani gudrāki cilvēki (viņi ir teikuši daudz).
Par to, kā neciest no stereotipiem, uztraucos mazāk - droši vien tāpēc, ka ar reālu diskrimināciju un aizspriedumiem esmu sastapusies reti. Vienlaikus uzskatu patriarhālo diskursu par kroplīgu anahronismu un man kļūst neomulīgi, kad sastopos ar tā cildinājumiem: apmēram tikpat neomulīgi kā lasot par verdzību, dzimtbūšanu, cilvēku upurēšanu dieviem un citām sociālām parādībām, kas nesušas līdzi daudz ciešanu, bet savulaik uztvertas kā "divine construct" un kosmiskās kārtības elements.
Tas tik tā - katram gadījumam, apsteidzot visas nākamās reizes, kad man kāds pārmetoši jautās: "Kāpēc tu, feministe būdama ...?", daudzpunkta vietā ievietojot jebko no viņa vai viņas priekšstatiem par "tipiski feministisku uzvedību", kurai esmu izrādījusies neatbilstoša.