Kurvjzieža kontemplācijas

Kad es domaaju par savu beerniibu, es allazh saviebjos, atcereedamaas taas ljoti miiljaas tantes, kuras, mani ieraugot, meedza pietupties, lai piebaaztu savu seju pavisam tuvu maneejai, apdvestu ar shkjebinoshu parfiima dvaku un spiedziigi dziedoshaa balsii mestos duudot: "Aijajaijai, kaada jauka maza meitinjaaaaaaaa...Un kaads tev, beerninj, ir vaardinjsh? Un cik tev ir gadinju - maaki pateikt? Ai, kaada liela, gudra meiteneeeeeeeee..."
Briesmiigi.
Veel tagad, kad pagaajis vairaak par gadsimta ceturksni, nespeeju par vinjaam domaat bez neliela pretiiguma.

Jaa, un arii viena viirieshu suga man krita uz nerviem. Taadi smeejiigie, hiperkomunikablie onkulji, kuriem likaas, ka vinji ljoti labi saprotas ar beerniem. Vinjiem vienmeer bija kraajumaa kaads paariitis drausmiigi nodraaztu un primitiivu joku, uz kuriem man vajadzeeja uzkjerties. Es neiespeeju paskaidrot, ka es jau sho joku zinu, vai arii vienkaarshi neesmu tik stulba - vinji biji jau paspeejushi atbildeet manaa vietaa un aizguutneem smeejaas.
Man bija drausmiigi neeerti.

Un taados briizhos es izmisiigi veeleejos peec iespeejas aatraak izaugt liela. Beerniiba nav nekas labs. Goda vaards.