Ja kaut mazliet padomā par to, kā veidojas mūsu priekšstats par sevi un citiem cilvēkiem, kādi perceptīvie mehānismi to nosaka, kādas individuālās pieredzes un kultūras konteksta noteiktās klišejas, attiecīgā brīža emocionālais fons ar savām pozitīvajām un negatīvajām deformācijām utt., cik situatīvi nestabili un mainīgi šie iespaidi ir (viss ir tikai maya, saules zibšņa ņirba pār kustīgu ūdeņu virmu), tad galīgi vairs nešķiet svarīgi verbalizēt savu patiku vai nepatiku.
No otras puses - varbūt dažreiz ir vērts kādam pateikt, ka viņš tev šobrīd patīk. Iespēja, ka tas viņu apbēdinās vai sadusmos, tomēr ir mazāka nekā iespēja, ka iepriecinās vai atstās vienaldzīgu.
Un arī pateikt, ka nepatīk, laikam dažreiz ir vērts - ja viņš vai viņa lien bučoties, vai mēģina kniebt pēcpusē. Citos gadījumos - diez vai.
No otras puses - varbūt dažreiz ir vērts kādam pateikt, ka viņš tev šobrīd patīk. Iespēja, ka tas viņu apbēdinās vai sadusmos, tomēr ir mazāka nekā iespēja, ka iepriecinās vai atstās vienaldzīgu.
Un arī pateikt, ka nepatīk, laikam dažreiz ir vērts - ja viņš vai viņa lien bučoties, vai mēģina kniebt pēcpusē. Citos gadījumos - diez vai.