Kurvjzieža kontemplācijas

Ap šo laiku iezīmējas robežjosla ziemas kulinārijā un gastronomijā. Ziemas pirmā puse (tā, kas turpinās līdz Teņa dienai, varbūt līdz janvāra beigām, varbūt līdz Sveču dienai, vai pat Metenim, varbūt to iezīmē Saules pāreja no Mežāža Ūdensvīra zīmē?)prasa smagnējus, sātīgus un piezemētus ēdienus. Tas ir laiks, kad visbiežāk jādarbina cepeškrāsns un jāstumj tajā cūķis ar āboliem, liellops ar kadiķogām un muskatriekstu, kazlēns alū ar žāvētām plūmēm un timiānu, trekni broileru stilbiņi un šķiņķīši sinepju un medus marinādē. Turpat krāsnī jācepina kartupeļi un selerijas sakne, jāsutina kāļi, burkāni un rāceņi, lai, no zemes nākuši, par cepeša piedevām tie paliek. Visās gaļās šajā gadalaikā var droši spraust krustnagliņas, visām mērcēm likt klāt virces, jo arī smaržām jābūt biezām un asām. Var eksperimentēt ar putrām, jo pat grūbas kļūst par ēdienu, nevis barību, ja tās ne vien savāra, bet arī apcepina, ja pievieno melnās plūmes, čilli piparus, apceptus ķiplokus un papriku, citrona miziņas un mandarīnu šķēlītes. Variācijas par plovu, risoto, orzoto tēmām, pupiņas meksikāņu un gruzīnu gaumē, zirņi un lēcas u.c. tauriņzieži - kā griba un priekšstatījums kā biezeņi un viras, ar buljonu, garšvielām, mazliet grauzdēta speķīša vai eļļas un grilētu dārzeņu.
Lūk, un tad iegriežas puteņi, atkušņi, nokrīt lāstekas, un pamazām sevi piesaka gaisīgākie ziemas otrās puses ēdieni - kā rokoko pēc baroka. Sāk gribēties pankūkas ar ikriem un medu, pildītus šampinjonus, kazas siera un rukolas salātus ar granātu sēkliņām, baklažānu veltnīšus ar valriekstiem, garneles ar lapu salātiem, citrona sulu un dillēm, ceptu lasi ar olīvām, kaperiem un zaļajiem zirnīšiem, zubatkas steiku sviesta-baltvīna mērcē, alū sutinātas mīdijas, kamambēru - pliku vai piparu garozā ieceptu, kruasānus un pastētes ar bumbieriem.
Tad atnāks marts, un Mefistofelis dabūs manu dvēseli par kušķīti īstu zaļumu, diedzētām redīsu sēklām un kraukšķīgu gurķi uz sviestmaizes, bet par to es rakstīšu citreiz.