Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien, kad biju darbā un attiecīgi - Ričmonds pie maniem vecākiem, piezvanīja māte ar drebošu un aizlūzušu balsi. Par laimi neviens nebija miris, taču pastaigas laikā Ričmonda pavadai nebija izturējušas karabīni saturošās kniedes. Sunītis divas stundas bija baudījis līksmu brīvību, iedzīdams šausmās apkārtnes baložus un kaķus, kā arī nervozākus garāmgājējus.
Pēc tam laimīgais suns labprātīgi padevies gūstā un ļāvies, lai viņu, turot aiz kaklasiksnas un astes, aizvelk mājās. Tur māte vēl pusstundu ar ziepjainu sūkli berzusi viņa purnu, uz kura bijušas nepārprotamas koprofāgijas pēdas.
Tagad patēvs ir pavadā kniežu vietas nostiprinājis ar kārtīgām krievulaiku skrūvēm un uzgriežņiem.
Kādu laiku uz ielas būs drošība un miers.
Padomus nelūdzu, jo mans suns IR citāds, un to, kas palīdzējis jūsējiem, es visticamāk jau esmu izmēģinājusi.
Turklāt situācija nepārprotami ir daudz labāka nekā pavasarī. Tas liecina, ka esam uz pareizā ceļa.