Kurvjzieža kontemplācijas

Ja paarsalis un iesnains cilveeks nogulj gandriiz visu dienu, ielaizhot tajaa tik vien nomoda, cik nepiecieshams iisiem paarskreejieniem liidz virtuvei vai tualetei, tad atveras treshaa acs. Var paveert caurspiidiigo duumaku un ieluukoties pagaatnee.

Toreiz, pirms gandriiz divsimts gadiem, es biju Napoleona armijas kareivis. Pasiiks, tumshacains melanholikjis. Ironisks donzhuaans un shovinistisks cuuka. Francuuzis vai varbuut - korsikaanis. Varbuut pat mana gjimene no Ajacho (Azhakso)apkaartnes bija kaados rados ar Bonapartiem. Katraa zinjaa - arii mani jau toreiz mociija ar speejaam nesameerojama godkaare un periodiskas skumjas.
Atkaapshanaas peec sakaaves Krievijaa bija briesmiiga. Ievainojumi, bads, izmisums un aukstums. Peedeejais bija visljaunaakais. Bada un paarguruma izsauktaas halucinaacijas vairs nebija nekas neparasts, dazhas no taam pat bija tiikamas un nomaaca bailes no gangreenas apsaldeetajaas kaajaas.
Es neatceros, kaa man gadiijaas nokljuut Vitebskas gubernjaa. Gan jau ka celjsh bija vijies caur lazareteem un zemnieku kuutiim. Jaa, un gan jau ka kaada meicha, iedama govi slaukt, bija apslaapeejusi spiedzienu un noleemusi glaabt manu dziiviibu. Peec 25 gadu vecuma sasniegshanas man vienmeer veicas ar preteejo dzimumu.
Mees saprataamies. Ja viirietis runaa franciski ar korsikaanju akcentu, bet sieviete latviski, vinji saprotas - tas ir daudzkaart paarbaudiits un nav atkariigs no gadsimta vai citiem apstaakljiem. Vinja bija ljoti jauka, bet es zinaaju, ka, liidzko pilniibaa atlabshu, man ir jaadodas prom. Cauri Lietuvai, Polijai un Vaacijai. Liidz pat niistajai Francijai, kas buus jau gandriiz maajas. Un tad - ja paliidzees sveetaa Rita, kura paliidz iistenot visneiespeejamaakaas lietas, es atgrieziishos Ajacho - pie palmaam, oleandriem un saules.
Es neatceros, vai man izdevaas atgriezties. Bet es zinu, ka devos prom no viesmiiliigaas, bet aukstaas un slapjaas zemes. Mare, Made, Kate vai kaa nu vinju sauca, raudaaja un meegjinaaja mani aizkaveet. Es kljuvu iigns. Man bija vinjas zheel, bet mani allazh kaitina, ja sievishkji meegjina savu panaakt ar asaraam - gan toreiz, gan tagad.
- Je t'aime, mon coeur - es vinjai teicu, - bet tu tachu saproti, ka es NEVARU palikt sheit. Pat ja es iemaaciitos shejienes zemnieku darbus un vieteejo valodu, es nevareetu sheit dziivot. Es NEPANESU sho briesmiigo klimatu.
Vinja raudaaja, un vinjas asaras suucaas aukstajaa, slapjajaa zemee.
Es aizgaaju, protams. Es ceru, ka vinja neraudaaja paaraak ilgi, es ceru, ka vinja driiz appreceejaas un ka viirs vinju nesita ar grozhiem par to, ka beerns piedzimis par agru - vinja tachu bija pietiekami gudra, lai pateiktu, ka priekshlaiciigas radiibas izsaucis paarbiilis no satrakotaa kaiminju zirga. Un varbuut, ka nekaada beerna nemaz nebija, un taalajaa, aukstajaa, slapjajaa zemee nav dzimusi neviena skumiiga tumshacaina meitene, ko desmit meeneshus gadaa nomoka ilgas peec saules...
Man gribeetos taa domaat.
Bet taadaas dienaas kaa shii, es nojaushu greekus, par kuriem jaamaksaa.
Teeja laikam uzvaariijusies, dereetu kaads groks!;)