Pastrādājot ar kriminālhronikām, aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka izsmalcināts un intelektuāls ļaunums a'la visādi profesori Moriartiji pastāv tikai romantisku rakstnieku iztēlē. Īstais ļaunums ir prasts un smirdīgs, tas saistīts ar dusmām, rijību, iekāri un slinkumu, tas ir saistīts ar badu, dumjību, ar neprasmi sublimēt un vēl dažām absolūti neromantiskām būšanām. Ļaunuma estētika ir koķetēšana ar paradoksiem, jo no skaistā ļaunais ir tikpat tālu kā no labā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
crescendoŠis. Visādi Moriartiji līdz kriminālhroniku līmenim nenolaižas, tas ļaunums izpažas savādāk.- kriiNezinu. Es spēju iztēloties kādus emocionāli traumētus intelektuāļus, kuri spēj izsmalcināti emocionāli traumēt citus, spēju iztēloties noziedzīgu nevērību vai koncentrētu egoismu, vērpjot smalkas ekonomiskas shēmas, bet tālāk mana fantāzija "intelektuālā ļaunuma" apcerēs nesniedzas - vismaz balstoties uz to, kas kaut cik saistās ar reālo pieredzi, nevis tikai daiļliteratūru un kino.