Izvilku no plaukta mazliet sadzeltējušu "Kluso Donu". Pirms gadiem 20 biju sākusi to lasīt, taču uznāca kāds cits lasāmais, un tālāk par pirmā sējuma pusi nebiju tikusi. Žēl, ka mājās tikai latviskais tulkojums, oriģinālam būtu pavisam cita garša. Salīdzinot ar 20.gs. beigu -21.gs. autoru izsmalcinātajām neirozēm, ko visbiežāk gadījies lasīt pēdējos gados, epopeiskais vēriens un psihoanalīzes nesamaitātā reālisma raupjums šķiet patīkami atsvaidzinošs. Pamatīga literatūra - kā rupjmaize ar speķi, kā labi savārīta miežu putra. Tieši tas, ko vajag garajiem ziemas vakariem, kad suns jau izstaidzināts un adīklis nolikts malā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kuminjshEs vēl vidusskolā izladīju un biju pilnīgi pārņemta.- kriiTicu.