Kurvjzieža kontemplācijas

Ričmonds (man tomēr vajadzēja viņu saukt par Gavrošu, jo no sera Henrija Ričmondas grāfa manierēm viņam nav ne smakas) lēnītēm pieņemas miesās un nemaz nepieņemas prātā. Tā vien šķiet, ka viņam radusies apjausma par garām palaisto bērnību, ko tagad nu ir iespēja atgūt. Viņš gražojas, pieprasa uzmanību, rāpjas man klēpī un uzstāj uz tiesībām četrreiz dienā iet ārā. Sekmīgi apguvis komandu "sēdi!" un dažreiz spēj to izturēt pat trīs sekundes. Kamēr es sttrādāju, lielākoties vāļājas uz dīvāna pozā "satīrs atpūtas brīdī" un ar acs kaktiņu vēro, vai es necelšos, jo tad ir ar sajūsmas kviecienu jāšaujas man garām uz virtuvi un jāprasa ēst, ja nedabū ēst, tad jāprasās ārā un ja nedabū arī to, tad jālēkā man apkārt, jārausta aiz piedurknēm un jāpieprasa rotaļāšanās, mīļošanās, uzmanība, daudz, daudz uzmanības.
Attiecības ar Emīliju viņam ir mierīgi līdzāspastāvošas. Emīlija ir stoiskā mierā pieņēmusi faktu, ka pa viņas teritoriju lēkšo liels, pēc suņa smirdošs lempis ar sliktām manierēm, un nospriedusi, ka tas nedrīkst ietekmēt viņas labsajūtu un paradumus. Ja Ričmonda deguns piebāžas pārāk tuvu, atskan šņāciens, bet pārsvarā distances saglabāšanai pietiek ar Īpaši Nīgro Skatienu. Abiem sastopoties gaitenī, Ričmonds piespiežas sienai un ļauj dāmai paiet garām. Emīlija tikai viegli uzbož asti.
Citādi ir ar Šarloti, un tas man sagādā sirdssāpes. Diennakts lielāko daļu viņa joprojām pavada dīvāna kastē - šķiet, viņa tur ir iekopusi diezgan mājīgu ligzdiņu, un naktīs, tumsas aizsegā dodas paēst, apmeklēt tualeti un izklaidēties - visbiežāk vienīgā pieejamā izklaide šajā laikā ir košana manos kāju īkšķos. Izmisīgi gaidu, kad tas viņai apniks, viņa atcerēsies, ka savulaik bijusi kvartāla varenākais plēsējs un atsāks domāt (un dzīvot!) ārpus kastes. Tomēr apetīte zvēriņam joprojām ir laba, nesankcionēta teritorijas iezīmēšana nenotiek, un tas ļauj man cerēt uz pozitīvu pārmaiņu iespējām. Es ticu starpsugu tolerancei!