![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tad, kad meitenei ir mazliet pāri 20 un viņa ir svaigi beigusi augstskolu, iestājas neliels apjukums. Viņa joprojām ir smuka, gudra un talantīga, turklāt tam visam vēl pievienojies Diploms. Ideāls "lēdijas komplekts" jaunas skaistas dzīves sākšanai, vai ne? Nevainība jau zaudēta, bet ilūzijas vēl nē, un jaunā dāma rūpīgi spodrina kurpīšu purngalus, pie kuriem tūdaļ jākrīt sajūsmināto pielūdzēju un darba devēju pulkiem.
Bet viņi nekrīt. Viņi vārdkopu "skuķēns tikko pēc augstskolas" izrunā tikpat bezcerīgā intonācijā kā "tīri jēdzīga studentīte". Un tas nozīmē tos pašus apnikušos un nožēlojamos pienākumus - nokopēt, sazvanīt, protokolēt, uzvārīt kafiju.
Meitene turpina darīt savus studiju laikā iesāktos darbiņus - kaut kas no pedagoģijas, kaut kas no žurnālistikas. Ar to tīri labi var saskrāpēt naudiņu makaroniem un zeķubiksēm. Šad un tad sanāk aizņemties no mammas. Atdot gan ne vienmēr sanāk, citreiz viņa pati neļauj. Meitene saviebjas, ir pateicīga, paslepus aplaiza brūces izglītotās un emancipētās sievietes pašapziņai un turpina sūtīt savu CV, atsaucoties uz visneiedomājamākajiem darba piedāvajumiem, kādiem pārblīvētas teju vai visas avīzes.
Ir deviņdesmito gadu vidus, prožektoru gaismā dižojas tie, kuriem tobrīd ir pāri 30. Uzņēmumi dīgst kā sēnes, un pēc īsa laiciņa izput kā pūpēži, ne vienmēr paspējuši darbiniekiem izmaksāt visu nopelnīto algu. Daži kursabiedri veikli uzrāpjas žilbinošās karjeras virsotnēs, daži iekūņojas uz ilgstošu anabiozi bezcerīgos, pieputējušos kantorīšos. Meitene mēģina izprast cēloņsakarības, bet neatrod panākumu tiešu saikni nedz ar talantu, nedz darbaspējām. Iespējams, ka veiksmei nepieciešama drosme, bet tieši tās viņai šobrīd sāk pietrūkt. Galvenais - izsargāties no grūtniecības, meitene nodomā, mierinādama kārtējo darbu zaudējušo draudzeni, kura asarainām acīm saka: "Bet var taču būt tā, ka tests kļūdās...un ārsts sajauc analīzes, vienreiz mūžā taču kādam var tā gadīties, vai ne?" Ak, var jau, tikai nedomāju, ka šī būs tā reize, piedod, dārgā! Es tev palīdzēšu, kā varēšu, lai ko tu arī izlemtu. Un veči patiešām ir cūkas.
Dažas draudzenes dzemdē, kāds arī apprecas, daži beidz maģistrantūru, daži aizkārpījušies līdz kādai starptautiskai stipendijai un dodas gadiņu pastudēt ārzemēs - īstais ārvalstu studiju bums tikai tagad sākas. Meitene skatās uz visu šo jezgu kā caur veikala skatlogu, pa laikam domās pielaiko sev kādu no iespējām, bet vienmēr paspēj nodomāt: "ne gluži mana krāsa, ne gluži mans izmērs" un atgriezties pie darba. Un darba ir daudz, ja gribas makaroniem uzliet arī kečupu un zeķubikses vilkt nelāpītas.
Nja.
Bet viņi nekrīt. Viņi vārdkopu "skuķēns tikko pēc augstskolas" izrunā tikpat bezcerīgā intonācijā kā "tīri jēdzīga studentīte". Un tas nozīmē tos pašus apnikušos un nožēlojamos pienākumus - nokopēt, sazvanīt, protokolēt, uzvārīt kafiju.
Meitene turpina darīt savus studiju laikā iesāktos darbiņus - kaut kas no pedagoģijas, kaut kas no žurnālistikas. Ar to tīri labi var saskrāpēt naudiņu makaroniem un zeķubiksēm. Šad un tad sanāk aizņemties no mammas. Atdot gan ne vienmēr sanāk, citreiz viņa pati neļauj. Meitene saviebjas, ir pateicīga, paslepus aplaiza brūces izglītotās un emancipētās sievietes pašapziņai un turpina sūtīt savu CV, atsaucoties uz visneiedomājamākajiem darba piedāvajumiem, kādiem pārblīvētas teju vai visas avīzes.
Ir deviņdesmito gadu vidus, prožektoru gaismā dižojas tie, kuriem tobrīd ir pāri 30. Uzņēmumi dīgst kā sēnes, un pēc īsa laiciņa izput kā pūpēži, ne vienmēr paspējuši darbiniekiem izmaksāt visu nopelnīto algu. Daži kursabiedri veikli uzrāpjas žilbinošās karjeras virsotnēs, daži iekūņojas uz ilgstošu anabiozi bezcerīgos, pieputējušos kantorīšos. Meitene mēģina izprast cēloņsakarības, bet neatrod panākumu tiešu saikni nedz ar talantu, nedz darbaspējām. Iespējams, ka veiksmei nepieciešama drosme, bet tieši tās viņai šobrīd sāk pietrūkt. Galvenais - izsargāties no grūtniecības, meitene nodomā, mierinādama kārtējo darbu zaudējušo draudzeni, kura asarainām acīm saka: "Bet var taču būt tā, ka tests kļūdās...un ārsts sajauc analīzes, vienreiz mūžā taču kādam var tā gadīties, vai ne?" Ak, var jau, tikai nedomāju, ka šī būs tā reize, piedod, dārgā! Es tev palīdzēšu, kā varēšu, lai ko tu arī izlemtu. Un veči patiešām ir cūkas.
Dažas draudzenes dzemdē, kāds arī apprecas, daži beidz maģistrantūru, daži aizkārpījušies līdz kādai starptautiskai stipendijai un dodas gadiņu pastudēt ārzemēs - īstais ārvalstu studiju bums tikai tagad sākas. Meitene skatās uz visu šo jezgu kā caur veikala skatlogu, pa laikam domās pielaiko sev kādu no iespējām, bet vienmēr paspēj nodomāt: "ne gluži mana krāsa, ne gluži mans izmērs" un atgriezties pie darba. Un darba ir daudz, ja gribas makaroniem uzliet arī kečupu un zeķubikses vilkt nelāpītas.
Nja.