Atzīšos, ka man piemīt daži seksistiski aizspriedumi, par kuriem es reizēm kaunos. Respektīvi- ir daži nosacīti trūkumi, vai pareizāk, īpatnības, ko es daudz vieglāk tolerēju sievietēm, nekā vīriešiem.
Pirmajās vietās starp tiem būtu jāmin kritiskās domāšanas trūkums, nespēja rēķināt matemātikas uzdevumus un noslieces uz misticismu un ezotēriku.
Man noteikti var būt draudzenes, kuras aizmirsušas Pitagora teorēmu vai atsaucas uz Ajūrvēdu/Ošo/Blavatsku, izvēloties sev zeķu krāsu, taču ja ko līdzīgu dzirdu no vīrieša, es visbiežāk nespēju nokontrolēt savus indes dziedzerīšus.
Mana vaina, mana vislielākā vaina. Taisnodamās varu mēģināt pieminēt, ka es daudz tolerantāk uztveru vīriešus, kuri valkātu rozā blūzītes ar rišiņām krūšu daļā vai mežģīņu stringus (kaut arī pret rozā krāsu, rišiņām un stringiem vīriešu garderobē man ir nelieli arhaisku aizspriedumu rudimenti).
Pirmajās vietās starp tiem būtu jāmin kritiskās domāšanas trūkums, nespēja rēķināt matemātikas uzdevumus un noslieces uz misticismu un ezotēriku.
Man noteikti var būt draudzenes, kuras aizmirsušas Pitagora teorēmu vai atsaucas uz Ajūrvēdu/Ošo/Blavatsku, izvēloties sev zeķu krāsu, taču ja ko līdzīgu dzirdu no vīrieša, es visbiežāk nespēju nokontrolēt savus indes dziedzerīšus.
Mana vaina, mana vislielākā vaina. Taisnodamās varu mēģināt pieminēt, ka es daudz tolerantāk uztveru vīriešus, kuri valkātu rozā blūzītes ar rišiņām krūšu daļā vai mežģīņu stringus (kaut arī pret rozā krāsu, rišiņām un stringiem vīriešu garderobē man ir nelieli arhaisku aizspriedumu rudimenti).
Jā, arī tajā kaut kas ir - novecojošā Ašenbaha traģika un nožēlojamība, kamēr paveca sieviete tikai "uzprišiinās", "nenolaižas" un "uztur sevi formā".