Aiz muguras Rēzeknes pasākums, atkal mazliet iemīļota Latgale (viss vienos ziedos, viss plaukšanas neprātā), darbs padarīts, pat zināmi panākumi gūti, vīns izdzerts, nakts izgulēta, laiks mesties nākamajos darbos, priecīga spēka pilnai, uz tās pašas ieelpas, uz tās pašas.
Taču es sēžu un izelpoju un pa brīdim paraudu par visu: par pavasari, kas paiet, par dzīvi, kas paiet, par mēnesi debesīs, par gliemežiem uz zemes, par vaguliņu, ko samin nevainīga bērna kājas, un par savu pašas nespēku.
Es tūlīt saņemšos, es apsolu.
Taču es sēžu un izelpoju un pa brīdim paraudu par visu: par pavasari, kas paiet, par dzīvi, kas paiet, par mēnesi debesīs, par gliemežiem uz zemes, par vaguliņu, ko samin nevainīga bērna kājas, un par savu pašas nespēku.
Es tūlīt saņemšos, es apsolu.
dzīve gan paiet.
vot i žizņ prošla!