Kurvjzieža kontemplācijas

Ja tu esi 31 gadu veca sieviete un tev nav bērnu, tad jārēķinās ar nepieciešamību sagatavot vairākas ticamas atbildes uz jautājumu, kāpēc tev viņu nav. Apkārtējo pasauli tas interesē daudz vairāk nekā tevi pašu. Un, ja tevi pārsteidz nesagatavotu, tad jebkura atbilde allaž izklausīsies vai nu pēc uzspēlēta cinisma, vai arī neveiklas taisnošanās. Vai arī liks sarunbiedram steidzīgi piebilst:" nē, piedod, ja tu negribi par to runāt, tad nevajag - ja tas ir kaut kas TĀDS..."

Sasodīts, ir bezgaldaudz iespējamu faktu, kuri nav iekļāvušies manā biogrāfijā. Nevienam nešķiet, ka kaut kas TĀDS varētu būt par iemeslu, kāpēc es ne reizi neesmu aizbraukusi uz Venēcijas karnevālu...Nu, vienkārši neesmu aizbraukusi, kaut gan vairākkārt tāda iespēja apdomāta, bet ne īstenota - diezgan dārgs prieks un nepietiekama vēlme iespringt. Varbūt kādreiz aizbraukšu, varbūt - nē, dzīvē arī citādu izpriecu gana.

Analogi skanētu godīga atbilde par bērniem. Taču tā nevienu īsti neapmierina. Ne ginekoloģi, ne māti, ne pamatskolas laiku draudzeni, ne simpātisko šķirteni, kurš uzaicinājis tevi jau uz trešo randiņu. Viņi visi nopūšas un uzmet tev aizdomu pilnu skatienu pārliecībā, ka tu noteikti glabā kādu baisu noslēpumu, kurš varētu atklāties tikai Tenesija Viljamsa cienīgā drāmā.

Sieviešu žurnāli mēdz piesaukt bioloģisko pulksteni - ir tāds monstrs mūsdienu mitoloģijā. Runā tikšķos gluži kā sabiedriskā doma. Draud ar izmisumu un raudāšanu naktīs spilvenā, sasniedzot 40 gadu vecumu. Neliegšos - tas izraisa māņticīgas bailes. Kaut arī šausminošie pareģojumi par seksuālā bada izsaukto frustrāciju un kašķīgumu, vientulīgo kaukšanu uz mēnesi un kaķu fermas ieviešanu, ja līdz 30 gadiem negadīsies apprecēties, ir izrādījušies ļoti tāli no patiesības, tomēr - ej nu sazini...

Jebkurā gadījumā - šķiet, ka pieklājīgi būtu izjust vismaz kādu nelielu diskomfortu. Vai vismaz pozicionēt sevi kā neirotisku darbaholiķi, nevis laisku, egoistisku dzīves baudītāju. Sociālais pulkstenis iebaksta tev krūtīs smailu rādītāju un notikšķ: "Atzīsties! Tā ir tikai maska! Tu noteikti esi gribējusi, bet kādu nepārvaramu psiholoģisku vai medicīnisku problēmu dēļ neesi varējusi, vai ne? Atzīsties, aizej paraudi spilvenā vai kļūsti par zilzeķainu karjeristi un mēs tev žēlīgi, mazliet nicīgi piedosim!"

Man nav, par ko atzīties, un es izmisīgi cenšos izspiest kādu vainas un nožēlas asariņu. Jo man IR jājūtas vainīgai. Par to, ka moži spriņģoju apkārt ar visu savu tīri pieklājīgo genotipu, veselīgo reproduktīvo sistēmu un manipulēju ar stipru un auglīgu tēvaiņu libido. Un turpinu izsargāties. Katra mēnešreize kā pliķis sabiedrības espektācijām. Sabiedrība prasa asaras, un kad es naktīs murgos dzirdēšu savu sašutušo neapaugļoto olšūnu pirmsnāves brēcienus, es raudāšu. Svinīgi solos.

:)