Jāatzīst, ka vairums domu, kuras ienāk manā prātā, ir pārāk seklas un dumjas, lai būtu pelnījušas tikt domātas. Nekaitētu vairāk disciplīnas šajā ziņā.
Kāda tur disciplīna? Domājam tak par to, kas tobrīd šķiet svarīgs. Vēl jau gan ir labā Skārletas metode - par to es domāšu rīt. To gan es pielietoju gana bieži.;)
es nez', man liekas, domu disciplīna ir vajadzīga. man tas ir aktuāli, malties par kaut ko malšanās nevērtu rīņķī un apkārt un ieciklēties upura sajūtā. tāds domāšanas modelis man ir cik es sevi atceros, un, principā, man liekas, tas ir variants no kura var tikt ārā neignorējot savas emocijas tajā brīdī, kad tās ir, kad lietas notiek, un, jā, saprotot, ka esmu iestrēgusi sajūtā, kāpēc viņš/viņa man to nodarīja (nu, voobšem, ka pasaule man nav mamma un ir muļķīgi no pasaules gaidīt bezgalīgu mīlestību).
tā kaut kā. bet šī noteikti ir refleksijas vērta tēma.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tā kaut kā. bet šī noteikti ir refleksijas vērta tēma.