Kurvjzieža kontemplācijas

Jāpiezīmē (lai pašai neaizmirstas uz vecumu), ka vienmēr esmu ļoti labi pacietusi kailumu - gan savu, gan svešu, vienlaikus nejuzdama vajadzību protestēt pret ssabiedrības iedibinātām tradīcijām to slēpt un piesegt. Neesmu nūdiste, neesmu vuāriste, kopš pubertātes hormonvētru noplakuma gan sava, gan pretējā dzimuma plikņus uzlūkoju bez pastiprinātas ziņkāres un ar visnotaļ neitrālām emocijām.
Attiecīgi man vienmēr bijis grūti saprast saasinātās reakcijas uz ekshibicionistiem - visādiem mētelīšu virinātājiem utml. Paritinot atmiņu kamolīti, jāatzīst, ka līdz kādam grūti konkretizējamam agrīnās jaunības laikam, neierastā brīdī atkailinātie vīriešu dzimumorgāni spēja izraisīt satrūkšanos vai pat iespiegšanos, taču šobrīd esmu vairāk nekā pārliecināta, ka tās pamatā bija neapzinātā pieaugušo reakcijas pārņemšana. Diez vai šādas bailes rastos, ja, pirmoreiz sastopot virinātāju, uz manu patieso ziņkāri un izbrīnu, vecmāmiņa būtu nevis kniebusi man rokā un desmit pūķu baisumā šņākusi: "NESKATIESSSS!!!!", bet gan mierīgi paskaidrojusi, ka ir tādi jocīgi, varbūt pat slimi onkuļi, kuriem uznāk vajadzība, citiem redzot, izkarināt pliku krāniņu. Par viņiem nav smuki smieties un no viņiem nevajag baidīties.
Jo galu galā - kas gan dzimumloceklī ir briesmīgs? Labi, to var izmantot kā seksuālās vardarbības rīku. Tomēr ar rokām vai kājām (īpaši apautām) iespēja sagādāt citam cilvēkam sāpes ir daudz lielāka, taču to demonstrēšana nevienam šausmas un pretīgumu neizraisa, vai ne?