Mīļā un cienījamā mana inteliģentā frendliste! Zinu, ka Annai Rancānei ir dzejolis par vasaru (iespējams, tā arī saucas "Vasara", vai varbūt "Vasara, mīļā mās"), kurā atkārtojas rindiņa "No rudens saltuma es bargi jau brīdināta". Ja kāds no jums man to spētu še iecitēt, vai norādīt kādu atrašanas vietu, es būtu ļoti, ļoti pateicīga.
Ko starp reibīgām jāņuzālēm es, dālija skumja,
lai sadaru?
Sūti man zvaigžņotu nakšu miglās sajauktu prātu
un sirdi - vieglu kā madaru!
Vieglu un gaisīgu, tā lai var pīpenēs pazust,
pār miglas palagiem vakaros gluži kā apmātai skriet,
pašiem visskaistākajiem meliem - naktsvijolēm -
noticēt, sajust,
ka tā vēl nav mana saule, kura uz rudeni iet.
Nav mana, nav mana... Ak, vasara, mīļāmās, skaties,
grūti tev mani tādu - ar novembra sirdi - ciest,
nebaidies saldumu savu pār manām lūpām šķiest,
no rudens sūruma esmu jau brīdināta.
tad jau dēļ šitās rindiņas arī meklē ;)