Kurvjzieža kontemplācijas

Vasara, mīļāmās, no rudens es bargi jau brīdināta,
Ko starp reibīgām jāņuzālēm es, dālija skumja,
lai sadaru?
Sūti man zvaigžņotu nakšu miglās sajauktu prātu
un sirdi - vieglu kā madaru!

Vieglu un gaisīgu, tā lai var pīpenēs pazust,
pār miglas palagiem vakaros gluži kā apmātai skriet,
pašiem visskaistākajiem meliem - naktsvijolēm -
noticēt, sajust,
ka tā vēl nav mana saule, kura uz rudeni iet.

Nav mana, nav mana... Ak, vasara, mīļāmās, skaties,
grūti tev mani tādu - ar novembra sirdi - ciest,
nebaidies saldumu savu pār manām lūpām šķiest,
no rudens sūruma esmu jau brīdināta.