Kurvjzieža kontemplācijas

krii

2.8.13 21:39

Laiku pa laikam domāju par to, ka man vajag suni. Mazu, jauku sunīti, lai māsām Brontē nerodas nepareizs iespaids, ka šajā pasaulē jādalās tikai ar kaķiem un cilvēkiem.
Ja es atradisu iespēju palielināt mājās darāmā darba īpatsvaru starp pelņas darbiem, es to varētu īstenot, vai ne?

• 32 raksta
• ir doma

• krii

  2.8.13 23:10

  

  Mana vecā kaķene bija supernīgra un kašķīga. Viņai bija 5 gadi, kad ieviesās suns, pusgadu vecs kucēns. Vispirms viņa nedēļas divas -trīs visādi demonstrēja mums, kā viņa visus nīst un cieš, tad pāris mēnešus neganti klapēja sunīti, pēc tam samierinājās un pierada. Turpmākos gandrīz 10 gadus viņi bija mīļie draudziņi, kas gulēja viens otra līkumiņā un dalījās nozagtajos desas luņķos.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • auksts_entelekt

    2.8.13 23:40

    

    jā, pieņemu, ka arī tāds scenārijs iespējams, tik mana mātes sirds nebija gatava uz tādiem eksperimentiem..:)
    Mums bija darīšana ar Kūmiņa kaķi, kurš vienā mirklī pārvērtās asinskārā Dēmonā un saskrāpēja visus, kas bija tuvumā, un vēl pāris līdzīgu gadījumu, ar citiem kaķiem.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • auksts_entelekt

      2.8.13 23:43

      

      tik gribēju teikt, ka tas arī atkarīgs no suņu izmēra.
      Tev bija tas gods iepazīt Eberhardu klātienē, tāpēc zini, ka tur ar kaķi nav viena svara kategorija, tāpēc duēlis negodīgs.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        2.8.13 23:51

        

        Nujā, Eberharda komplekcijas sunīti es arī neriskētu iepazīstināt ar citiem plēsējiem.:)

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais