Kurvjzieža kontemplācijas

Man šodien atkal piezvanīja M. Gribēja satikties kaut kad jaunnedēļ. Es tā it kā piekritu.
Man ir bail un negribas ar viņu tikties. Bail, ka viņš atkal izskatīsies kā zirnekļtīkliem aizaudzis pagrabs. Un no viņa dvesīs kaut kas auksts, iepelējis un viņš uz mani tā skumīgi un lūdzoši skatīsies, pagrabā iesviesta veca portreta acīm. Un tad viņš man gribēs pieskarties, un es kļūšu nikna. Jo es neciešu, ja viņš man pieskaras. Man patīk, ja man pieskaras silti, stipri un līksmi cilvēki. Un tad es atkal jutīšos neērti, jo es nespēju un negribu viņam dot neko no savas siltās miesas un salīdzinoši tīkamās dzīves. Protams, es zinu, tā nav mana vaina, ka viņš ir sagandējis savu dzīvi un savu miesu, un tā vispār nav mana darīšana. Tikai kopā ar viņu man pašai kļūst aizvien skumjāk, drēgnāk un baisāk.

Bet kā es tā pazīstamam cilvēkam teikšu - nē, es negribu tevi satikt... Turklāt viņš ir man parādā piecīti, kuru grib atdot...:/