Mans kādreizējais raudulīgums ir konvertējies agresivitātē. It kā jau tieši to esmu savulaik tik ļoti vēlējusies, tomēr šīs pārvērtības mani pašu nedaudz biedē.
Tā jau tāda normāla transformācija - no kaut kurienes taču jārodas tām dusmīgajām tantēm, kuras klūp virsū līdzcilvēkiem visās iespējamās sabiedriskajās vietās:))
Lai būtu godīgāk, nekā ir, piezīmēšu, ka man pašam arī ir tāda faktos balstīta sajūta, ka ar katru dienu palieku arvien neciešamāks visās nozīmēs:))
Nedaudz sevi mierinu ar domu, ka tā tam arī ir jābūt - pie zināma brieduma varētu būt jēgpilni ne tikai sākt lietot tādus vārdus ka "jēgpilni", bet arī saprast, ka, nevis apkārtējais sociums ir svarīgāks par visu citu, bet pats. No sērijas "ja manis nebūtu, tad arī apkārtējā sociuma nebūtu":))
Es atkal sevi mierinu ar domu, ka, iespējams, tad, kad biju ņerkšķe un cietēja, apkārtējiem varbūt bija vēl grūtāk nekā tagad, kad ņemos ar uguni un zobenu.:)
Kaut ka saasinājusies vēlme nosargāt savu personisko autonomiju, neļauties paverdzināties, nedarīt neko "mīļā miera labad", jo tas miers nemaz nav tik mīļš, ja komplektā nāk sāja aizvainojuma un uzspiestas piekāpšanās sajūta. Un tiešām arī tas, ko Tu saki - ne jau apkārtējie dzīvos manu dzīvi tad, kad būšu viņiem ļāvusi to sadirst.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nedaudz sevi mierinu ar domu, ka tā tam arī ir jābūt - pie zināma brieduma varētu būt jēgpilni ne tikai sākt lietot tādus vārdus ka "jēgpilni", bet arī saprast, ka, nevis apkārtējais sociums ir svarīgāks par visu citu, bet pats. No sērijas "ja manis nebūtu, tad arī apkārtējā sociuma nebūtu":))
Kaut ka saasinājusies vēlme nosargāt savu personisko autonomiju, neļauties paverdzināties, nedarīt neko "mīļā miera labad", jo tas miers nemaz nav tik mīļš, ja komplektā nāk sāja aizvainojuma un uzspiestas piekāpšanās sajūta. Un tiešām arī tas, ko Tu saki - ne jau apkārtējie dzīvos manu dzīvi tad, kad būšu viņiem ļāvusi to sadirst.