Kurvjzieža kontemplācijas

Par to, kas pārsteidza un izbrīnīja Irānā:
1) tur dzīvo daudz cacu. Ļoti daudz cacu. Cacas, kuras neviens ajatolla un neviens likums nepiespiedīs izskatīties tikli. Tik daudz spilgtas kosmētikas uz vienas sejas negadās redzēt ne Rīgā, ne Odesā, ja nu vienīgi kādā transvestītu festivālā. Un sievietes fantāzija hidžaba valkāšanas formālajiem noteikumiem - apsegta galva, rokas, pleci, kājas un torss - pārlec kā sacīkšu zirgs bērnu sētiņai. Es nezināju, ka hidžabu var valkāt TĀ. Savā godīgajā plašķī un lakatā lielpilsētās jutos kā lauku tante, kas iebraukusi baklažānus patirgot.
2) bankās ir gandrīz neiespējami samainīt naudu. Mums izdevās atrast vienu, kas šo pakalpojumu piedāvāja, bet jauneklis pie lodziņa izskatījās ārkārtīgi samulsis, viņš sarka, tīrīja brilles, kasīja pakausi, gāja apspriesties ar blakussēdošo kolēģi un atgriezies mums pusčukstus vēstīja, ka labāk jau nu, meitenes, mēģiniet to nokārtot uz ielas, būs izdevīgāk. Klausījām viņa padomam un nenožēlojām.
3) naudas mijēji un taksisti ir neierasti godīgi, nesaskārāmies ne ar vienu mēģinājumu apkrāpt stulbās ārzemnieces, kas apjukušas muļļājas ar daudzajām līdzīgajām banknotēm ar nesaskaitāmām nullēm.
4) visaptverošā piknikošanas tradīcija - bet par to vēlāk sīkāk;
5)dzīvesprieks un laipnība, sakāpinātā vēlme radīt labu priekšstatu par savu zemi. Enjoy my country, keep us in a good memory, be my guests...
6) ašs, kuru laikam nevajag mēģināt atdarināt savā virtuvē;
nu, un vēl daudz kas cits, ko pamazām atsaukšu atmiņā, kad izskatīšu piezīmes un tikšu pie bildēm.