Kurvjzieža kontemplācijas

Londona, protams, sen vairs nav nekādas ārzemes, un četras dienas nav nekāds ceļojums, bet viss pēkšņi sakritis negantā jezgā un drudžainā haosā, tā it kā būtu jāgatavojas astoņu mēnešu militārajai misijai Afganistānā vai vismaz ekspedīcijai uz Dienvidpolu piepūšamajā laivā.
Kad darbā vakar godīgi lūdzu trīs dienas bezalgas atvaļinājumu, saņēmu pretim vaimanas par jau nodotām grāmatvedības atskaitēm un ieteikumu īslaicīgi saslimt, pie steidzīgi sameklētās dakteres, kura varētu mani saslimdināt, bija jāierodas šorīt pulksten astoņos, un tieši bez desmit astoņos es pavēru aiztūkušos plakstus, lai saprastu, ka nekādi nevaru pagūt teleportēties uz poliklīniku tālā un nepazīstamā Rīgas nostūrī, un metos atpakaļ miega mutuļos. Jā, un miegainums ir skaidrojams ar to, ka vakar biju ciemos pie S, un tur bija arī G, un mēs dzērā vīnu, un runājām par teoloģiju un austrumu valodām, un runas bija garas, un vīna bija pietiekami, un mājās es nokļuvu laikā starp "ļoti vēlu" un "ļoti agri". Bet pie S es iegāju tāpēc, ka trīs soļus no viņas mājām notika persiešu valodas nodarbība, jā, es esmu atsākusi to mācīties, un, jā, tik nedisciplinētam cilvēkam kā man vajag pasniedzēju un mājasdarbus, un, protams, man tam visam neatliek un neatliks laika. Un šobrīd es sēžu savā dzīvoklī, kurš man liek domāt par kvarku buljonu mirklī pēc Lielā Sprādziena, kaut gan pieņemu, ka tad haoss nebija tik visaptverošs, un nauda jāmaina, un māja jāmēž un vispār, un vispār, un vispār.