Kurvjzieža kontemplācijas

"Daudzus gadus vēlāk, stāvēdams pretī kareivju nodaļai, kurai vajadzēja viņu nošaut, pulkvedis Aureljāno Buendija.."
Kad es lasu ko šādu, mani nudien pārņem viegls izbrīns, ka kopš kalendāru nemieru laikiem esam šaizemē tik viegli tikuši cauri dažnedažādām ideoloģiskām nesaprašanām.
Patiesi, patiesi, ja nu mēs aizdzīvosimies līdz pilsoņu karam, tad frontes līnija nebūs starp latviešiem un krieviem, tā būs starp Dimitera komandētiem ģimenes vērtību aizstāvjiem (bruņotiem ar fekāliju maisiņiem, svētā ūdens blašķēm, lakatotām sievām un kristīgo radio megafonā) un libertīņiem, kuru rindās tiks plivināts gan varavīkšņainais karogs, gan jaunekļu brunči. Un nedomā, ka tiksi tā viekārši izspļauts, mans remdenais Cibas lasītāj, sakot, ka šis karš nav tavs karš. Izvēlies jau laikus, kurā pusē būsi, lai tad, kad, pirms mokpilnas nāves tiksi spiests skūpstīt krucifiksu vai (...nespēju izdomāt pretējo alternatīvu - varbūt čurāt uz tā paša krucifiksa?), mirtu ar anestēzējošu kaismi sirdī un pārliecību, ka apmātie un nozombētie idioti ir tie otrie. Un ka Taisnība uzvarēs.

Nočūkstēs un apklusīs līdz ar vēlēšanām, vai ne?
Ja nu nē - es būšu pie libertīņiem, ja kas. Tomēr daudzkārt simpātiskāki.