Tāpat vien, tāpat vien, tāpat vien. Vakar bija lielisks pikniks ar lieliskām uzkodām, zaļvīnu un pieneņvīnu un ceļojumu stāstiem un dzēruma pļāpām. Un tad bija jābrauc mājās - man, un ar vilcienu, atstājot tos citus līksmot. Un vilcienā es vadīju laiku pļāpīgās dzēruma telefonsarunās, bet kad izkāpu, zeme un debesis bija saplūdušas varenās ūdensšaltīs, kam cauri zibsnīja zibšņi un rībēja deviņi pērkoņi. Bija melna, silta un slapja augusta nakts, es nācu no stacijas basām kājām, rokās nesdama kurpes, un citas meitenes darīja tāpat - nu, vismaz dažas. Reibums no galvas pamazām zuda, bet siltā, slapjā vasaras nakts laimīgi tecēja pār pleciem, pār stilbiem, un es biju līksma un jauna.
Šorīt bija grūti piecelties un vēl grūtāk - strādāt. Bet nu jau arī tas ir aiz muguras.
Šorīt bija grūti piecelties un vēl grūtāk - strādāt. Bet nu jau arī tas ir aiz muguras.
Es jau nodomāju, ka tas ir kāds stiprinātais tarhūns.