Kurvjzieža kontemplācijas

krii

22.9.11 08:10

Es varu noskriet kilometru sešās minūtēs, bet tas nav patīkami, un pēc tam es labu laiku tizlojos savā rāmajā Tortilas solī. Vai tas tiešām nozīmē, ka es nekad, nekad, pavisam NEKAD nevarēšu 10 kilometrus iekļaut vienā stundā?
No otras puses - mana (apšaubāmā) priekšrocība ir tā, ka arī pēc divarpus stundu skraidelēšanas nejūtos īsti piekususi. Tā ka teorētiski varu mēģināt gatavoties supermaratonam. Kurā finišēšu, kad visi jau sen būs par mani aizmirsuši, un taisnošos, ka es taču ne mirkli pat nepārgāju uz soļiem...

• 12 raksta
• ir doma

• helvetica

  22.9.11 09:14

  

  vispār apbrīnojami, ka Tu spēj kilometru noskriet 6 minūtēs un pēc tam vēl varēt skriet. Es pat ar pareizajiem apaviem līdz pieturai aizskriet nevaru :D

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    23.9.11 09:44

    

    Nu, Tu jau arī neesi sev iestāstījusi, ka regulāri jāskrien un jāprogresē.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • helvetica

      23.9.11 15:12

      

      es vnk sevi pārāk mīlu, lai pati no sevis priekš sevis darītu lietas, kas nav tīkamas (sāpīgas, mokošas u.t.t.). Pietiek netīkamo lietu, kuras citi man nodara, vai es nodaru sev citu dēļ..

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        23.9.11 15:25

        

        Es arī mēdzu pret sevi izturēties ļoti saudzīgi, un skriešana kļuva par manas ikdienas sastāvdaļu tikai tad, kad no mocības bija pārvērtusies izklaidē un baudījumā.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais