Kurvjzieža kontemplācijas

Savulaik apcerēju, ka nāve pie mani atnāks puķainā kleitā un ironiski smaidīdama. Šodien viņa mani teju ne panāca elegantā Hondā, kas iztraucās no pagrieziena, perversi skaļai bumsiki-bumsiki pseidomūzikai skanot. Jā, nu nedrīkst aizmirst savu bioloģiskās būtnes iznīcīgumu arī tad, kad šķērso ielu godīgi, rātni, krustojumā, pie zaļās gaismas, kā vecmāmiņa bērnībā iedresējusi. Puisis paspēja nobremzēt, man gan jau ka būs zilums uz gurna, tie taču sīkumi, droši vien, arī ja būtu notriecis, nekā traka, manā vecumā vēl pat galvaskausa pamatnes lūzumi tīri labi saaugot. Reizēm. Reizēm atkal - nē.
Kādu brīdi, stāvēdama ielas vidū un gaidīdama, kad noplakusī adrenalīna šalts ļaus atjaunot elpošanas ritmu, apsvēru iespēju atraut durtiņas un iešaut viņam skanīgu pļauku. Tikai pedagoģiskos nolūkos. Neizdarīju to. Aizgāju tālāk.
Un iedama domāju, kā nez būtu, ja nākamajam kretīnam pagadītos drusku sliktākas bremzes? Vai drusku slidenāks asfalts? Cik īsā laikā mani radi, draugi un paziņas uzzinātu par notikušo? Un kādā veidā? Ja mazais draņķis Ericssoniņš izrādītos izturīgāks par mani pašu - tā laikam būtu viņa funkcija, nedēļām un mēnešiem akumulēt paziņu zvanus, uz kuriem atbildētu mana māmuļa sāpju sagrauztā balsī. Tie, kas sūtītu īsziņas, tā arī neko neuzzinātu, jo uz tām māmuļa nemācētu atbildēt. Varbūt vienīgi brālis... Nujā, daļa tuvāko draugu, kas ir savstarpēji pazīstami, droši vien sazinātos savā lokā. Viņiem nāktos būt sliktajiem ziņnešiem - tiem, kurus gribas nošaut. Jā, nu sasodīti daudz problēmu, protams, cilvēkiem atkrīt, pateicoties tam, ka esmu dzīva. Un ar dīvainu sajūtu miksli nākas konstatēt, ka nespēju iedomāties nevienu, kam mana nāve nestu atvieglojumu vai gandarījumu - par materiālo vai kādu citu izdevīgumu pat nerunājot. Tas noteikti kaut ko liecina par manu dzīvi - nevaru tikai iedomāties, ko.
Nja!