Kurvjzieža kontemplācijas

Viena no grūti definējamajām lietām, par kuru es nereti iedomājos, ir sievišķība. Gan tad, kad kāds - starp citu, daudz biežāk - kāda - mani pašu nodēvē par sievišķīgu sievieti, gan tad, kad lasu feminisma teorētiķu tekstus, gan daudzos jo daudzos citos brīžos.
Reiz man ienāca prātā draiska atziņa, ka, ja dvēseles nemirstības ieķīlāšanai pietiek ar trim asins lāsēm, tad asiņu plūdi aptuveni 40 auglīgo dzīves gadu mēnešreizēs, noteikti ir cena daudzkārt vērtīgākai lietai. Respektīvi, atzīstot jelkāda metafiziska taisnīguma pastāvēšanu, mums jāpieņem, ka sievišķība ir daudz dārgāka ekstra par nemirstīgu dvēseli. Turpinot vērpt domas pavedienu, mēģināju noprast, kuras savas Radības Kroņa priekšrocības es ikdienā neizmantoju, jo man likās visnotaļ apšaubāmi, ka šī cena būtu jāmaksā par nosacīto iespēju šad tad uz sveša rēķina izdzert vīna glāzi, apēst karbonādi vai aiziet uz kino.
Un tad - jā, tad es atcerējos kādu, šķiet, Rēriha (bet, iespējams, ka kļūdos) gleznu, kuras sižeta pamatā bija kāda apokrifa leģenda. Dievmāte savā līdzjūtībā pret grēcinieku dvēselēm bija atpinusi matus, kas izlaisti sniedzās līdz pat elles dzīlēm. Naktī, slepus pat no Dieva visuredzošās acs. Un tie grēcinieki, kam pietika tcības, lai pa matu uzrāptos debesīs, tur arī nokļuva. Un netika vairs aizdzīti.
Jā, un tad man uz brīdi daudz kas kļuva skaidrāks.