Atveru kladīti, izspurdz mošķīši
Ir tikai dažas īsti briesmīgas lietas pasaulē. Un viena no tām ir būt atbaidoši neglītai pusaugu meitenei, kura zina, ka mīlētas ir tikai skaistās.
Atbaidoši neglītā pusaugu meitene ar izmisumu un riebumu no rīta skatās spogulī uz taukainu, pumpainu ādu, neieveidojamiem matiem un kucēniski neveiklu augumu, kam nav izteikta vidukļa, ir pārāk mazas krūtis un pārāk liels dibens. Atbaidoši neglītā meitene mēģina badoties un čiepj mātes kosmētiku. Māte ir ļoti skaista, viņa savos 40-un-drusciņ izskatās pēc elegantas trīsdesmitgadnieces ar Marlēnas Dītrihas atturīgo šarmu. Atbaidoši neglītā meitene, protams, nepretendē kļūt tikpat skaista, nē, viņa tikai grib būt normāla, nevis atbaidoši neglīta. Diemžēl pūderkrēms, kas izceļ mātes perfekti gludo ādu, nenomaskē neglītās meitenes atbaidošās pumpas. Garās bikses, kas akcentē mātes šmaugo vidukli, izspīlē atbaidošās meitenes neglīto spilvenvēderu. Garās bikses vispār nevar vilkt, jo tās izceļ pārāk resnu dibenu. Īsus svārkus arī nevar vilkt, jo tie atklāj pārāk resnas kājas. Vienīgais glābiņš ir gari svārki un maisveidīgi džemperi ar polsterētiem pleciem un kimono piedurknēm. Atbaidoši neglītā meitene ienīst šīs atbaidoši neglītās drēbes, bet saprot, ka citādās paslēpties nav iespējams. Un paslēpties gribas ļoti, ļoti. Jo īpaši skolā, sēžot zem nežēlīgās dienasgaismas spuldzes un nervozi saraujoties ikreiz, kad kāds, kas nav viena no divām tuvākajām draudzenēm, izrunā viņas vārdu. Visticamāk tā būs kāda rupja vai nežēlīgi dzēlīga piezīme. Atbaidoši neglītā meitene nav pietiekami asprātīga un ne vienmēr prot reaģēt gana ātri, lai atcirstu un aizstāvētos. Tāpēc no klasesbiedriem viņai ir bail. Vismaz tajās stundās, kad nav paredzēti kontroldarbi. Atbaidoši neglītā meitene nekad neiet uz baļļukiem un disenēm. Ir astoņdesmito gadu vidus, un dejošanai vēl vajag pāri. Tas nozīmē, ka ir vientuļi jāstāv pie sienas un jāskatās, kā puiši citas uzlūdz dejot. Pēc viena tāda pazemojoša vakara meitene ir devusi sev zvērestu nekad vairs neko tādu neatkārtot. Un tovakar viņai bija ar lokšķērēm ieveidoti mati, kājās - mātes smailpapēžu laiviņas un ap acīm - sudrabaini mirdzumiņi. Tas, izrādās, arī nepadara mazāk neglītu. Bez dejošanas, protams, var iztikt, sāpīgāk ir apzināties, ka tik atbaidoši neglītu un neveiklu meiteni neviens nekad nemīlēs. Tikai māte, kurai pietiek ar labām atzīmēm. Un kura daudz retāk īgņotos, ja meitene nečieptu viņas kosmētiku un kurpes un vispār mazāk gorītos gar spoguli, bet iemācītos beidzot vārīt zupu.
Atbaidoši neglītā meitene ienīst zupas.
Un mācās nevis tāpēc, ka par to liek labas atzīmes, bet tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas viņai kaut cik izdodas.
Lielā Pasaules Māte, es zinu, ka esmu tālu no apskaidrības, bet nākamajā inkarnācijā labāk ļauj man piedzimt par pieneni ceļmalā vai sētas mietu - tikai neliec nekad, nekad vairs būt atbaidoši neglītai meitenei.
Atbaidoši neglītā pusaugu meitene ar izmisumu un riebumu no rīta skatās spogulī uz taukainu, pumpainu ādu, neieveidojamiem matiem un kucēniski neveiklu augumu, kam nav izteikta vidukļa, ir pārāk mazas krūtis un pārāk liels dibens. Atbaidoši neglītā meitene mēģina badoties un čiepj mātes kosmētiku. Māte ir ļoti skaista, viņa savos 40-un-drusciņ izskatās pēc elegantas trīsdesmitgadnieces ar Marlēnas Dītrihas atturīgo šarmu. Atbaidoši neglītā meitene, protams, nepretendē kļūt tikpat skaista, nē, viņa tikai grib būt normāla, nevis atbaidoši neglīta. Diemžēl pūderkrēms, kas izceļ mātes perfekti gludo ādu, nenomaskē neglītās meitenes atbaidošās pumpas. Garās bikses, kas akcentē mātes šmaugo vidukli, izspīlē atbaidošās meitenes neglīto spilvenvēderu. Garās bikses vispār nevar vilkt, jo tās izceļ pārāk resnu dibenu. Īsus svārkus arī nevar vilkt, jo tie atklāj pārāk resnas kājas. Vienīgais glābiņš ir gari svārki un maisveidīgi džemperi ar polsterētiem pleciem un kimono piedurknēm. Atbaidoši neglītā meitene ienīst šīs atbaidoši neglītās drēbes, bet saprot, ka citādās paslēpties nav iespējams. Un paslēpties gribas ļoti, ļoti. Jo īpaši skolā, sēžot zem nežēlīgās dienasgaismas spuldzes un nervozi saraujoties ikreiz, kad kāds, kas nav viena no divām tuvākajām draudzenēm, izrunā viņas vārdu. Visticamāk tā būs kāda rupja vai nežēlīgi dzēlīga piezīme. Atbaidoši neglītā meitene nav pietiekami asprātīga un ne vienmēr prot reaģēt gana ātri, lai atcirstu un aizstāvētos. Tāpēc no klasesbiedriem viņai ir bail. Vismaz tajās stundās, kad nav paredzēti kontroldarbi. Atbaidoši neglītā meitene nekad neiet uz baļļukiem un disenēm. Ir astoņdesmito gadu vidus, un dejošanai vēl vajag pāri. Tas nozīmē, ka ir vientuļi jāstāv pie sienas un jāskatās, kā puiši citas uzlūdz dejot. Pēc viena tāda pazemojoša vakara meitene ir devusi sev zvērestu nekad vairs neko tādu neatkārtot. Un tovakar viņai bija ar lokšķērēm ieveidoti mati, kājās - mātes smailpapēžu laiviņas un ap acīm - sudrabaini mirdzumiņi. Tas, izrādās, arī nepadara mazāk neglītu. Bez dejošanas, protams, var iztikt, sāpīgāk ir apzināties, ka tik atbaidoši neglītu un neveiklu meiteni neviens nekad nemīlēs. Tikai māte, kurai pietiek ar labām atzīmēm. Un kura daudz retāk īgņotos, ja meitene nečieptu viņas kosmētiku un kurpes un vispār mazāk gorītos gar spoguli, bet iemācītos beidzot vārīt zupu.
Atbaidoši neglītā meitene ienīst zupas.
Un mācās nevis tāpēc, ka par to liek labas atzīmes, bet tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas viņai kaut cik izdodas.
Lielā Pasaules Māte, es zinu, ka esmu tālu no apskaidrības, bet nākamajā inkarnācijā labāk ļauj man piedzimt par pieneni ceļmalā vai sētas mietu - tikai neliec nekad, nekad vairs būt atbaidoši neglītai meitenei.
Saprast var divejādi. Tā arī domāts.
Klau, nu -
Nešauj visus pār vienu strīpu ...