Kurvjzieža kontemplācijas

Šovasar - ja tā vispār var dēvēt šo dīvaino gadalaiku - es vēl neesmu sauļojusies. Visām fizioloģiskajām ligām, ko man sagādā negribēti ieilgusī atturība, ir pievienojušās arī gandrīz metafiziskas ciešanas. Es ilgojos, ilgojos, ilgojos, ilgojos... Kā iemīlējusies pokemonmeitene. Vienmēr esmu intuitīvi piekritusi Vidusjūras kultūru priekšstatiem par sauli kā maskulīnu dievību, jo arī manas attiecības ar to nekad nav bijušas pilnīgi nevainīgas. Saule mani samulsina, paved, liek aizmirst ikdienu un pienākumus, steigšus izģērbties, apgulties un ļauties. Un - jā, tikai guļot saules staros, esmu sasniegusi to apziņas (vai ķermeņa) stāvokli, kad fiziska labsajūta pāraug ekstātiskā atskārsmē par Dzīves Jēgu vai kas nu tas ir. Nu, tas faustiskais "mirkli, kavējies!" vai kaut kā tā.
Es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar viegli ieplesto asinsvadu pulsēšanu zem ādas, ar uzsildītās limfas līksmo plūdumu, ar poru kā pumpuru atvēršanos vai satraukto sviedru dziedzerīšu elsām. Bet no sauļošanās paladziņa es allaž pieceļos, tapusi mazliet viedāka, skaistāka un nobriedušāka. Āda ir jūtīga, tā uztver katru sīkāko vēja pūsmu, sirdspuksti ir dobjāki un cienīgāki, vaigi sārtojas, acis mirdz, un domas kļuvušas krāsainas un auglīgas kā svaigi apputeksnētas puķes.
Man ir žēl katru saulaino stundu, ko nepavadu, gulēdama smiltīs, bet izniekoju kādā birojā vai auditorijā. Un man ir žēl katru kalendārās vasaras dienu, kad es būtu varējusi justies tik ļoti dzīva un daļēji kompensēt nožēlojami garos ziemas anabiozes mēnešus, ja vien auksti slapji un pelēki atmosfēras blāķi man neatņemtu šo iespēju.