Kurvjzieža kontemplācijas

Šovakar pilnīgi nejauši ieraudzīju vecu avīzi, šķiet, pagājušās nedēļas "Izklaidi", kurā bija minēta Gluka opera "Ifigēnija Tauridā" un iekavās minēts, ka tās otrs nosaukums ir "Ifigēnija Aulīdā". It kā sīkums; kuru gan mūsdienās interesē antīkās literatūras sižeti - ja nu vienīgi klasiskās filoloģijas studentus. Un par tik vecām operām jau arī tikai dīvaini melomāni un muzikologi būs ko dzirdējuši. Kāpēc gan žurnālistam (kurš turklāt noteikti visai labi orientējas popmūzikā un citās aktualitātēs) būtu jāiespringst noskaidrot, kas ir vienas traģēdijas sižeta pamatā, kas - otras. Cilvēki, kam stāsts par Troju asociējas tikai ar histēriski skraidošu Bredu Pitu, visticamāk nekad nebūs dzirdējuši, ka Ifigēnijas dzīve nebeidzās līdz ar upurēšanu Aulīdā, ka, būdama Artemīdas priesteriene Taurīdā, viņa joprojām tika iesaistīta savas nemierīgās ģimenītes skandālos, un viņiem šī smieklīgā kļūda paslīdēs garām. Nu jā, un tā tas viss ir, un ja es tagad pukstēšu par žurnālistu nožēlojamo analfabētismu un par to, ka sengrieķu mītu un leģendu nepārzināšana padara cilvēku nespējīgu orientēties Eiropas kultūrā kopumā, un ka Vakarzeme riet tik strauji, ka Špenglers, kapā gulēdams, var tikai žagoties, es izklausīšos pēc vecas muļķes ar nepamatotām pretenzijām uz snobismu.
Ne tikai aristokrātijas laikmets ir miris, arī Čehovs un Lampedūza ir miruši, un visi rozenkranci, gildenšterni arīdzan, plātīties viegli zilganām skumjām šajā sakarā būtu stulbi, lai dzīvo pūļa revolūcija - lielākā daļa taču joprojām māk lasīt, vai ne?