Kurvjzieža kontemplācijas

Pelēks, blāvs, palss, bālgans, pelēcīgs...Brīnums gan, kā tauta, kas divas trešdaļas gada spiesta vērot tikai vienas krāsas visdažādākās nianses, spējusi tai radīt tik maz apzīmējošu vārdu.
Slapjdraņķis un pelēkais žņaudzenis, kas šobrīd plosās pa manu dzimto pilsētu, ir ļaunāks par simtiem vulkānu, zemestrīču un tuksneša vētru. Tas nav godīgs lielceļa laupītājs, kurš pieskrien un izgāž tev zarnas, tas ir nodevīgs laulenis, kurš ik dienas kaisa sāli tavā kafijā un arsēnu tavā zupā, lasa īsziņas tavā telefonā un zāģē par netīriem traukiem. Tas nav infarkts vai mēris, kas ļauj tev ātri un dramatiski nomirt, atstājot sērās un cildenās atmiņās grimstošus draugus, nē, tā ir sīka, neārstējama čūla jutīgā ķermeņa daļā, hemoroīds vai radikulīts, - kas tāds, no kā nenoslēpsies traģikas piesātinātā vientulībā, bet gan nīgrs un samocīts, sevi un apkārtējo pasauli nīstot, turpināsi pildīt bezjēdzīgus ikdienas darbus, dalīsies īgnumā ar visiem, ko gadīsies sastapt, un nebeigsi klusībā cerēt, ka nav tālu tas brīdis, kad nāve tevi un apkārtējos atpestīs no tavas bezgaršīgās, pelēkās, slapji piemirkušās un draņķīgās dzīves.