Kurvjzieža kontemplācijas

Tad, kad esi tiktikko nolakojusi nagus, ir JĀGAIDA. Tu plivini plaukstas, taisni izstieptiem pirkstiem, izvairies dajebkam pieskarties, jūties tā, it kā pēkšņi būtu kļuvusi invalīde. Krūštura lencīte sāk slīdēt un tu izmisīgi apļo plecu, lai uzdabūtu to atpakaļ vietā. Ieniezas deguns, paberzēšana ar plaukstas virspusi to nenomierina un tu saliecies baisā līkumā, saraujot muguru krampjos, lai paberzētu degunu gar plecu - tuvāko ķermeņa daļu, ko tobrīd sedz kaut cik raupjš audums. Un tad nāk briesmīgākais - ļoti sagribas čurāt. Tu mēģini ar savu urīnpūsli aprunāties kā ar saniķojušos bērnu, bet šis neklausa. Tu uzmanīgi apošņā nagus, pieskaries tiem ar mēles galiņu un konstatē, ka acetonu vairs it kā laikam nejūt. Tu riskē aiziet līdz tualetei un ārkārtīgi piesardzīgi paveic visu, kas jādara. Un tad - brīdī, kad atvieglojuma eiforija atslābinājusi tavu modrību un tu celies, lai sakārtotu apģērbu, atnāk Tā Sajūta - kā miesas sasildīta biksīšu gumija noslīd pa pirkstiem, noraujot līdzi vismaz triju nagu lakojumu!