![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sasprindzinoties teju ne līdz sāpēm, uzmanīgi tipini pa ieslīpu, betona flīzēm klātu virsmu, zābaki izmirkuši, tā ka kājas šķiet gandrīz basas, uz augšu labāk neskatīties, no katra jumta un no katras otrās palodzes smaida nāve, jēziņ, bet krišana pret tām betona flīzēm nebūtu mazāk bīstama, sejā vējš triec ledainu pusšķidru pļuru, pat aizsnigušās brilles nav līdzējušas, tuša tikusi acīs un grauž, vēl mazliet, mazliet, cik nolādēti daudz sīksoļu ir vienā metrā...