Kaut kā nejauši domas aizmaldījās bērnības atmiņās. Lūk, un atcerējos vienu sasodīt jauku pasaku grāmatiņu, kas man bija gauži mīļa - Jozefa Ladas (Šveika ilustratora, tā paša)"Jautrās pasakas". Tolaik es nekā nezināju par dženderiem un binārās opozīcijas dekonstruciju, taču man ļoti patika, ka princeses šajās pasakās nevis sēdēja torņos un elsoja, bet bija krutās sportistes, devās ekspedīcijā uz elli atpestīt krietno tēvadēlu, komandēja laupītāju bandu un vispār - dzivoja normālu, pilnasinīgu dzīvi. Un vēl, atceros, vienā no pasakām darbojās pūķis, kurš, atgriezies no studijām lielpilsētā, bija sācis taisīt manikīru un pilnībā zaudējis interesi par daiļu jaunavu laupīšanu.
Vispār - retie brīži, kad es iedomājos, ka bērni - tas ir forši, parasti saistās ar pasakām, ko varētu viņiem stāstīt vai lasīt priekšā.:)