![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
waits emocionālā klaigāšana un pašas konstanti saldsērīgā oma uzvēdīja šādas tādas pārdomas.Nu, pārsvarā man ir sanācis šķirties glīti. Ar reveransu un "Paldies par man veltīto laiku!". Gan pēc vētrainas 6 gadu kopābūšanas, gan pēc 1 sasodīti romantiskas vasaras, gan pēc nejaušas blakuspamošanās.
Izņēmumi ir bijuši divi.
Viens izpaudās kā samērā pažultaina e-pastu apmaiņa pērnās vasaras izskaņā, kad dziļi aizvainota atklāju, ka samērā interesants vīrišķis mani uztvēris kā pāraugušu pokemonu. Pašapziņu salāpīju tikai ar pamatīgu alkohola šļācienu drauga-geja sabiedrībā, kurš man nepaguris atkārtoja, ka ar manu intelektu viss ir kārtībā, vēl jo vairāk - ar ārieni - un, ka, ja viņš būtu heteroseksuāls, viņš neko labāku par mani vispār nemeklētu. Visu nākamo rītu vēmu un dažas nedēļas pret vīriešiem biju imūna. Arī ar vaininieku salabu.
Taču vissāpīgāko traumu, kuras sekas kā zilimelns padebess aptumšoja manu jaunību, radīja viens sasodīts puišelis, kuru es, iespējams, arī tagad labprāt pie izdevības nopērtu ar nātrēm, neskatoties uz viņa tagadējiem 32 vai 33 gadiem. Viņš izdarīja visneciešamāko, ko vispār iespējams izdarīt - nozuda un pat nepiezvanīja. Vienu nedēļu, divas... Trešajā pārvarēju savu piecpadsmitgadīgo biklumu un zvanīju pati. Pēc sasveicināšanās viņš noburkšķēja: "Pagaidi..." un aizslīdēja no telefona klausules. Pēc pusstundas veltīgas gaidīšanas es pirmo reizi mūžā nodomāju, turklāt skaļi, ka vīrieši ir cūkas, gļēvuļi un lupatas, un gāju raudāt.
Jā, šķiet attiecībā uz konkrēto indivīdu domas neesmu mainījusi. Es pat esmu gatava Jums visiem izstāstīt, ka viņam bija pumpas un viņš drausmīgi slikti bučojās. (Tas, ka par mani varēja teikt to pašu, neko šajā gadījumā nemaina!)
Jā, un droši vien būtu tikai godīgi, ja tagad, sākot satikties ar kādu vīrieti, es viņu pabrīdinātu - Zini, ja sadomāsi pasākumu izbeigt, tavās paša interesēs ir mani par to informēt. Pretējā gadījumā es tevi noteikti uzmeklēšu un ar asi manikirētiem nagiem noraušu krāniņu.
Eh, un tas viss, pateicoties vienam sīkam muļķim 16 gadu tālā pagātnē.:((((
par ļoti labu, tomēr es šādus sīkumus neatceros. Mož es
tīņu vecumā nekad neesmu bijis?
MATRIX HAS YOU
Es trejas nedēļas lecu augšā no miega, jo man sapnī likās, ka zvana telefons, iedzīvojos kuņģa neirozē, pārstāju ēst, fizkultūras stundās ģību, pēc tam divus gadus ne ar vienu nesatikos, sublimējos filozofijā, iemantoju nevienu neinteresējošu diplomu un tagad vēl mēģinu izskaust pēdējās mazvērtības kompleksa paliekas!
Un tas viss tāpēc, ka tam mērglim slabo bija piezvanīt un pateikt: "Paldies par kopā pavadīto laiku!"
man vispaar gruuti saprast, kuraa briidii attieciibas kljuust taadas ka man buutu pienaakums teikt: paldies par kopaa pavadiito laiku,,, jo sajuuta jau ir, ka veel jau vis kas var notikt kaut kad - nu peec gada diviem,, kapeec paldies,,, aj nu nezinu :)
Jā, bet arī tagad es neattaisnotu izvairīšanos no atbildes, ja kāds jautājumu uzdod.
bet es nesaprotu
kaapeec veel jaaprasa kaukaada zinja un kaapeec jaajautaa :)
nu labi 15 gados viss saprotams, viss piedodams :)
Re: bet es nesaprotu
Vai arī, ja man ir iestājies monogāmijas periods ar kādu citu ļautiņu.
100* atbalstu
Jaa, un ljoti, ljoti, ljoti saap arii, ja nepasaka, ja rada iluuziju...bet sen jau staigaa citas gaitas!