Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt drīz pēc saullēkta skrēju, tāpēc tagad zinu, ka dzīvē ir arī kas labs. Skriešana man jau sen vairs nav tikai obligātais pasākums "gribu būt slaida" un pat ne "gribu pēc iespējas ilgāk būt jauna, stipra, vesela" programmā - tā pirmām kārtām ir estētiskās barības porcija ietrulējušajiem jutekļiem. Jo vai tad ne tikai rīta skrējienā cilvēks var izbaudīt savas apkaimes kontrastiem pilno krāšņumu visās tā krāsās, skaņās, smaržās, temperatūrās, mitruma pakāpēs? Puķēm noauguši grausti vasarās, zaļi spīdīgo mušu dejas ap miskastēm agrajos rudeņos, ziedonī tvīkstoša ābele, zem kuras bišu piezumētajiem zariem aptupies kakā skrandains, zilumains bomzis, agrīno kundzīšu dāsni salaistītās smaržas, peregara mākoņi, kas veļas pretim no rītos klīstošajiem vīreļiem, ielasmeitu izbiedētās acis, varavīksnes peļķēs un vēmekļu saulītes pie diennakts "veikaliem-bāriem"...
Rudenīgais rīta gaiss liek saspringt ādai uz rokām un stilbiem, puķes griezīgi spilgtas pret sagurušo zāli, drīz jābūt salnām.

Nu jā, skriet ir forši, es gribēju teikt.