Grāmatplauktā atradu vienu no savām daudzajām pašpalīdzības grāmatām, tādu, kas galvenokārt vērsta uz karjeras veidošanu. Aizpildīju motivācijas testu (manuprāt, tīri sakarīgu, cik nu es no testiem sajēdzu). Uzzināju, ka nauda man ir viens no viszemākajiem motivatoriem, vēl mazāku punktu skaitu bija savākusi vien vara un iespēja ietekmēt citus. Pašā virsotnē dižojās radošums un autonomija. Un es beidzot sapratu, kur mājo manas patikas un nepatikas būtiskākie cēloņi attiecībā uz jebkuru darbu - man vajag, lai esmu viena un brīva, pati savu laiku plānojoša, bez neviena nejēdzīgu ideju apsēsta priekšnieka vai padotā, bez neviena, kurš varētu mani traumēt ar "Davai, uztaisi to tekstu tagad!" ... Esmu gatava disciplinēt pati sevi skarbāk kā trīs duči spartiešu audzinātāju, es varu celties brīvdienā puspiecos, lai pabeigtu tulkojumu, par kuru man nemaksās. Bet tikai tad, ja tas ir manis pašas un neviena cita lēmums.
Ak, bet tuvākajās astoņpadsmitarpusi nedēļās man tas nespīd. Atkal uzrakstīšu uz lapiņas summu, ko piecos vakarā apvilkšu, un ķeršos pie saviem dienišķajiem e-pastiem.
Ak, bet tuvākajās astoņpadsmitarpusi nedēļās man tas nespīd. Atkal uzrakstīšu uz lapiņas summu, ko piecos vakarā apvilkšu, un ķeršos pie saviem dienišķajiem e-pastiem.
Bet nu labi, man tā psihošana gan jau ka galvenokārt no pilnmēness.:)