Finansiālais pakaļcaurums, kurā esmu iekritusi un labu brīdi maldos, izeju meklēdama, tomēr viesis manā dzīvē arī pozitīvas pārmaiņas. Esmu atbrīvojusies no televīzijas un interneta atkarības, vakaros agrāk eju gulēt, rītos agrāk ceļos un ap saullēktu veicu jogas vinjāsas (piemēram, sūrja namaskār). Rezultātā patīkami atjaunojusies muguras lokanība, varu stāvēt tiltiņā un svecītē gluži kā sestās klases fizkultūras stundās. Kaķi blenž uz mani izbiedētām mēnesskrāsas acīm vai arī, izmantojot brīdi, kad sastingusi stājā uz skausta, skaitu izelpas un vizualizēju prānas plūsmas pa čakrām, pielavās un nagainām ķepiņām papliķē manu degunu. Skriešanā esmu uztrenējusies, domājams, līdz pusmaratonam - nav ne jausmas, cik kilometru varu noskriet divās stundās, taču mazāk par piecpadsmit nekādi nevajadzētu būt, un skaidri zinu, ka būtu spējīga skrējienu turpināt. Cilvēkus mīlu mazliet vairāk kā tad, kad bija jāiet uz darbu un jāsaskaras ar viņu dabas visnepievilcīgākajām pusēm. Ak, un ko gan vēl? Aiz logiem zied maijrozītes, starp citu, pilnīgi par velti!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
minchuxtiešām jāatzīst, kā annuska teica, ka tavi ieraksti var būt pat ļoti iedvesmojoši :). Kautkādā ziņā es reizēm rīkojos līdzīgi kā ieteikumā - ēst ar patīkamiem cilvēkiem. Es vienkārši daru pēc sajūtām to, ko un kā man liekas labāk nevis kā sabiedrībā būtu labāk pieņemts. piem. ja man iepriekš tā ir runāts ar priekšniecību, vairumā gadījumu eju uz darbu kad vēlos nevis kā būtu iestādē pieņemts. Taču, jāatzīst, dienas režīmu ievērot ir grūtāk, ja tas ir brīvāks. Līdz ar to iekārtot skriešanu teorētiski var jebkurā brīdī, kad nav nekas cits jādara. Willpower!- kriiNu, ja!