Kurvjzieža kontemplācijas

Manā vannasistabā apmeties milzīgs, melns zirneklis. Pirms dažām dienām viņš man uzglūnēja, kad mazgājos. Neuzdrošīnājos ne spiegt, ne vēcināties ar dušu, jo baidījos, ka ūdens strūkla var notraukt viņu no sienas un uzdzīt man tieši virsū. Ātri noskalojos un, atpakaļ skatīdamās, pametu telpu, pat noslaucīties uzdrīkstējos vien guļamistabā. Pēc tam briesmoni nemanīju, nopriecājos, ka būs aizgājis. Taču šodien viņš ir atpakaļ, ieligzdojies beržamajā vīkšķī un nolēmis gulēt līdz pavasarim. Mēģināju viņam uzrīdīt te vienu, ne otru kaķi, taču dumjie lopiņi nosprieda, ka tik sīks proteīna kumoss varētu likties interesants, ja vismaz lidotu pa gaisu (miltu kodes viņām, piemēram, patīk kā medījums), turklāt vannā slīd ķepas, un vispār liecies mierā, stulbais divkāji.
Labi, ka ceļojumi ir mani pieradinājuši pie mazgāšanās izlietnēs.