![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ar visu to Ziemassvētku laiku, graužot sadāvinātās piparkūkas (ciest nevaru piparkūkas, to taču visi zina!) un meditējot par virszemes mieru un laba prāta cilvēkiem, sapratu, ka laužas ārā dažas triviālas patiesības, ko jau pasen biju gribējusi uzrakstīt – galvenokārt, lai pašai neaizmirstas.
Es domāju par mīlestību, kuras pietiktu pašai un apkārtējiem, par pasauli un cilvēkiem, ar visām to neskaitāmajām vainām un kaitinošajiem sīkumiem, par to, kāpēc bērnus mīlēt ir vieglāk nekā vecākus, par to, kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūti vai pat neiespējami draudzēties ar sava dzimuma pārstāvjiem, par to, kāpēc izmisīgi pieķerties kādam ir vieglāk nekā izjust labvēlību un uzticēšanos pret citiem, kas ir ap tevi. Nē, neko gudru un nebijušu neizdomāju, viss kā vienmēr atgriežas sākuma punktā, pie sevis paša(s).
Cibā daudzkārt apprātuļotās attiecības ar vecākiem arīdzan pirmkārt ir attiecības ar sevi pašu. Jo vecāki, lai kādi nu arī viņi būtu, dzīvo mūsos, mūsu gēnos, ko nodosim tālāk saviem bērniem, mūsu mīmikā, balss intonācijās, neskaitamajos sīkajos ieradumos, kas aizgūti, vai nu neapzināti kopējot, vai tieši pretēji – par spīti. Pat tad, ja kāds no viņiem vai, nedoddies, abi ir alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, arī tad viņi ir mūsu identitātes pamats. Un arī tad viņi nav tikai alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, bet gan cilvēki, kas apveltīti daudzām jo daudzām dažnedažādām īpašībām, daļa kuru turpina dzīvot mūsos. Ceturtais bauslis (akkungs, cik banāli ir citēt Bībeli!) māca tieši to, - ka laimīga, miera un saskaņas pilna dzīve ir iespējama, vien pieņemot savu izcelsmi, piedodot vecākiem gan viņu pedagoģiskās kļūdas, gan netīkamos ieradumus un rakstura iezīmes. Citādi sanāk visu mūžu nīst daļu sevis, un tas nevar būt nekāds vieglais mūžs.
Un vēl tajā pašā sakarā ļāvu domām aizklīst pie attiecībām ar bijušajiem mīļotajiem/mīļākajiem. Arī tas ir tikai spogulis, kas rāda tevis paša(s) pagātni. Vai nu tu vari ar vieglumu un pateicību pieņemt visu savu pieredzi – arī to, kura dažbrīd darījusi tevi vāju, ievainojamu, nožēlojamu, sašutušu, greizsirdīgu un niknu, - vai nē. Un, ja gadu vai ilgāk pēc šķiršanās nav iespējams piedot un pieņemt otra cilvēka nespēju ilgtermiņā attaisnot cerības, kas tikušas dāvātas pirmajā hormonu mutulī, tā arī pirmkārt un galvenokārt ir nespēja pieņemt sevi pašu un piedot sev – kādreizējo iemīlēšanos, vājumu, neapdomību, vilšanos vai ko nu tur vēl.
Mīliet sevi un visus, kas jūs kādreiz kaut mirkli mīlējuši! Tas dara dzīvi jaukāku un normalizē asinsspiedienu, goda vārds!:)
Es domāju par mīlestību, kuras pietiktu pašai un apkārtējiem, par pasauli un cilvēkiem, ar visām to neskaitāmajām vainām un kaitinošajiem sīkumiem, par to, kāpēc bērnus mīlēt ir vieglāk nekā vecākus, par to, kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūti vai pat neiespējami draudzēties ar sava dzimuma pārstāvjiem, par to, kāpēc izmisīgi pieķerties kādam ir vieglāk nekā izjust labvēlību un uzticēšanos pret citiem, kas ir ap tevi. Nē, neko gudru un nebijušu neizdomāju, viss kā vienmēr atgriežas sākuma punktā, pie sevis paša(s).
Cibā daudzkārt apprātuļotās attiecības ar vecākiem arīdzan pirmkārt ir attiecības ar sevi pašu. Jo vecāki, lai kādi nu arī viņi būtu, dzīvo mūsos, mūsu gēnos, ko nodosim tālāk saviem bērniem, mūsu mīmikā, balss intonācijās, neskaitamajos sīkajos ieradumos, kas aizgūti, vai nu neapzināti kopējot, vai tieši pretēji – par spīti. Pat tad, ja kāds no viņiem vai, nedoddies, abi ir alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, arī tad viņi ir mūsu identitātes pamats. Un arī tad viņi nav tikai alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, bet gan cilvēki, kas apveltīti daudzām jo daudzām dažnedažādām īpašībām, daļa kuru turpina dzīvot mūsos. Ceturtais bauslis (akkungs, cik banāli ir citēt Bībeli!) māca tieši to, - ka laimīga, miera un saskaņas pilna dzīve ir iespējama, vien pieņemot savu izcelsmi, piedodot vecākiem gan viņu pedagoģiskās kļūdas, gan netīkamos ieradumus un rakstura iezīmes. Citādi sanāk visu mūžu nīst daļu sevis, un tas nevar būt nekāds vieglais mūžs.
Un vēl tajā pašā sakarā ļāvu domām aizklīst pie attiecībām ar bijušajiem mīļotajiem/mīļākajiem. Arī tas ir tikai spogulis, kas rāda tevis paša(s) pagātni. Vai nu tu vari ar vieglumu un pateicību pieņemt visu savu pieredzi – arī to, kura dažbrīd darījusi tevi vāju, ievainojamu, nožēlojamu, sašutušu, greizsirdīgu un niknu, - vai nē. Un, ja gadu vai ilgāk pēc šķiršanās nav iespējams piedot un pieņemt otra cilvēka nespēju ilgtermiņā attaisnot cerības, kas tikušas dāvātas pirmajā hormonu mutulī, tā arī pirmkārt un galvenokārt ir nespēja pieņemt sevi pašu un piedot sev – kādreizējo iemīlēšanos, vājumu, neapdomību, vilšanos vai ko nu tur vēl.
Mīliet sevi un visus, kas jūs kādreiz kaut mirkli mīlējuši! Tas dara dzīvi jaukāku un normalizē asinsspiedienu, goda vārds!:)