Diemžēl, kamēr es biju Armēnijā, mana māte ir izsviedusi vienu no jaukākajām manā īpašumā nonākušajām gleznām - kluso dabu ar puķpodu un pusdzertu kagora pudeli uz rozā galdauta, ko bija gleznojis iepriekšējās dzīvokļa saimnieces vīrs. Tagad man vairs pieder tikai "Bauskas pilsdrupas" - drūmākais un baisākais tēlotājmākslas sasniegums, ko jebkad esmu redzējusi. Ikreiz, kad uzmetu tam skatienu, nodrebinos - kolorīts, kurā dominē nespodri tumšzilais un kaku brūnais, mirklī spēj uzjundīt pārdomas par zemisko ikviena cilvēka dvēselē un laupa ticību nākotnei. Vairākkārt esmu domājusi, vai "Bauskas pilsdrupas" nevarētu kādā antikvariātā iemainīt pret apdauzītu ķeblīti, kuru savukārt praktiski cilvēki būtu gatavi konvertēt kartupeļu maišelī. Taču baidos, ka nāksies to kādā klusākā nakts stundā aiznest līdz miskastei un uzmest pa virsu kādu sagrābto lapu kravu, lai pudeļotāji neizbīstas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
fedrsMēģinu iztēloties manieri, kādā bija uzgleznota klusā daba, ja reiz tā tika klasificēta kā laukā metama.- kriiKlusā daba nebija jākabina nost no sienas, jo vienkārši stutējās kaktiņā pie dīvāna - tā bija vieglāk pakampjama un tas arī noteica viņas likteni. Salīdzinājumā ar ainavu tā bija visai glīta. Vismaz optimistiska.:)