Kurvjzieža kontemplācijas

fanijas lādītes zagļi ir uzzinājuši manu adresi. Pagājušo nakti viens no viņiem bija atnācis. Pussnaudas mirklī starp baisu sapni un tumšu nomodu. Šodien joprojām sāp rīkle. Nē, mani nežņaudza, es kliedzu. Kliedzu kā divpadsmit ugunsdzēsēju sirēnas, gatava cīnīties uz dzīvību un nāvi, bet pirms tam visai pasaulei pavēstīt, ka esmu briesmās. Pasaule nereaģēja, pasaule aizbāza ausis un pagriezās uz otriem sāniem. Izņemot manus pārbiedētos kaķus, kas, izspūruši un grīdai pieplakuši, lielām prožektoru acīm blenza no gaiteņa.
Ieslēgusi visas gaismas un pārliecinājusies, ka iebrucējs ir iztvaikojis vai kā citādi pametis istabu, ieelpoju un devos uz virtuvi padzerties. Kaķi viens pēc otra devās uz guļamistabu - līšus uz vēdera, pieglaustām ausīm, izvērstām ūsām. Nu, īsti NATO izlūki talibu aplenkumā, trūka vien automātu zobos.

Tā lūk, dakter! Panikas lēkmes īstenībā ir ļoti izklaidējošas, lai ko arī apkārtējie teiktu.