Kurvjzieža kontemplācijas

...Un reiz Dieviete Māte ņēma savu lielāko katlu, ņēma zemi, uguni, ūdeni, vēju, maisīja to visu kopā, teica vārdus, kam jātop bija par miesu. Un virda tas virums uz viņas pavarda, līdz radās gaisma un tumsa, vakars un rīts, debesis un pasaule apakš tām, kā arī visas dzīvās radības, priecīgi urkšķēdamas un stādamās vaislīgos pāros.


Mājās gaida labu ļaužu sagādātās aličas, tāpēc šodien būs Ķēkšas diena. Ja nemaldos, man kāds šeit reiz jautāja recepti. Principā neesmu recepšu cilvēks - ne virtuvē, ne laicīgajā dzīvē, - neko nesveru, nemēru, paļaujos tikai uz iekšējo balsi un veselo saprātu, taču labprāt varu pastāstīt, ka parasti rīkojos, ja gribu iegūt tkemali.

Apsējusies cakainu priekšautiņu un dungodama "Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana magonīte", lieku uz plīts kastroli ar mazliet ūdens un beru tajā iekšā nomazgātas plūmītes. Piemetu sauju sāls, šķipsnu graudu piparu, koriandra sēklas, dažas sagrieztas ķiploka daiviņas. Brīžos, kad apnicis maisīt, sagriežu visvisādus zaļumus. Obligātajā programmā ir kinza (citādi nebūs Kaukāza smaržas!), baziliks, lociņi. Pārējais - pētersīļi, selerija, sīpolloki, raudene, dilles, rozmarīns, timiāns, paprika, čilli - kā nu iegadās. Reizēm pieberu pa saujai kaltēto garšaugu (tie jāliek pirms svaigajiem)un kādu no Gruzijas vai Turcijas izcelsmes garšvielu pulverīšiem. Smarža pati pasaka priekšā, ko vēl varētu pievienot. Kad virums ieguvis zaptes konsistenci, izkāš caur sietu, lai atbrīvotos no kauliņiem, miziņām, kātiņiem, un pilda tarā.

Rezultāts arvien sanācis brīnumaini gards, taču jāatzīst, ka process, kurā tu kā Opus Magnum iedvesmots alķīmiķis vēro, izbaudi un radi, ir vēl lieliskāks. Ho-ho!