Kurvjzieža kontemplācijas

"Manā rajonā" ir ļoti daudz frizētavu. Noiedama kvartālu ap savu māju, es varētu apgriezt matus, apsauļoties solārijā, veikt manikīru, pedikīru, vaksāciju, koriģēt uzacis, pieaudzēt skropstas un vēl palūgt, lai mani nokrāso kā Faberžē olu, katrai procedūrai izvēloties savu iestādi. Šodien man bija tikai viena vēlme - apgriezt matus uz pieres, un es izvēlējos visnoplukušāko no dailes saloniem.
Mazā pagrabiņā neganti smirdēja pēc ilgviļņu sastāva - nu, tas neatkārtojamais skābes un degošu matu smakas kokteilis, kas gāza no kājām, ieejot jebkurā frizētavā padomju laikos. Zem žāvētāja sēdēja smaidīga, krunkaina kundzīte. Meistarīte - apaļīga, padzīvojusi čigāniete, kuras tautību nemaskēja pat balinātais sprogu mākonis uz galvas - nosēdināja mani krēslā, apsprauda ap kaklu dvielīti, tā apakšējos stūrus iedeva man rokās un teica: "Turiet. Citādi viss birs pašai klēpī." Un tad viņa ņēmās ar parastajām šķērēm, ar robainajām-filējamām un vēl ar mazām, smalkām šķērītēm. Tad sekoja uzbrukums ar ķemmi un apaļo suku, bet visbeidzot no mazas tūbiņas tika izspiests matu vasks, kas piešķīra manām šķipsnām pēdējo elegances triepienu.
Nedaudz bažīgi uzliku atpakaļ brilles, lai ielūkotos spogulī. Un paliku apmierināta.